Vai jūs bieži dzīvē pārņem tāda tukšuma sajūta, kad pēkšņi šķiet, ka kaut ko nepieciešams krasi mainīt? Kā jūs tad rīkojaties? Kam pievēršaties? Ar ko sākat?
Es šobrīd vispār nesaprotu, kas ar mani notiek. Vēlme pēc pārmaiņām dzīvē vienmēr bijusi dabiska - agrāk vai vēlāk esmu kaut pamainījusi un laimīgi dzīvojusi tālāk, tomēr tagad... tagad ir savādāk. Man ir lielisks darbs ar fantastiskiem kolēģiem, lielisku atalgojumu, labu darbalaiku, izaugsmes iespējām. Es mācos profesiju, kura man interesē. Man ir draugs, kurš mani neprātīgi mīl, jumts virs galvas, brīvais laiks, draugi. Tā vien liekas, ka neko vairāk nevarētu vēlēties un būtu labāk paklusējusi, ne? Taisnība vien ir, tāpēc jo vairāk izbrīna tā sajūta, kad atkal gribas iekrist kādā dzīves pašplūsmā un tai ļauties - varbūt mainīt darbu, varbūt iegūt jaunus draugus, varbūt pamest draugu? Iemesls? Nav! Bet kaut kam šajā dzīvē ir krasi jāmainās, jo manī mīt neapmierinātības gars. Un pat nesaprotu, par ko... Ja būtu īslaicīgi - pārdzīvotu. Tagad šķiet, ka tā dīvainā sajūta pieaug ar katru mirkli, tas iekšējais nemiers, ka nebūšu laimīga, līdz netikšu pie kaut kāda dzīves plūduma. Varbūt tikko arī pati atbildēju - man vienkārši nepatīk iestrēgt... Tomēr - kā tikt no šīs sajūtas vaļā, nesagandējot visu dzīvi, arī labs jautājums...
93
