Žēlums ir pārejoša parādība. Manējais sāka stipri atkāpties brīdī, kad pēc pirmās (jā, jā, bija vēl ntās) šo attiecību pārtraukšanas reizes, kad beidzot atbildēju uz vienu no vīrieša neskaitāmajiem zvaniem, kurā viņš žēlojās, cik viņam tagad ir smagi, cik ļoti manis pietrūkst, ka grib pie manis, bla, bla, bla blakus dzirdēju pēkšņi telpā ienākušo sievu, kura ar ņirdzīgu un izsmējīgu intonāciju jautāja - aicina un gaida Tevi ciemos, ja? Kaut gan es ne reizi neesmu ne aicinājusi, ne lūgusi. Tieši tik vienkārši mana paššaustīšana sāka sarukt.