Kā jau n-to diskusiju, iesākšu ar tekstu "gribas padiskutēt...", jo tā patiešām ir! Nav dusmu, sāpes vai problēmu. Vienkārši interesē jūsu pieredze/domas/idejas.
Esmu kopā ar puisi, kurš līdz šim ir skaitījies diezgan liels meitu ģēģeris. Varbūt ne gluži pēc brīvas gribas, bet tā sanācis - kā viena meitene pazūd, tā nākamā uzrodas, ir arī krāpis (ne mani) un tamlīdzīgi, tomēr kā cilvēks (un arī vīrietis, ja neskaita tādas reizes...) - kolosāla personība! Gādīgs, mīļš, jauks, māju cilvēks, nākotnes plānotājs.
Zinu, ka līdz šim visās attiecībās bijis pieticīgs - nav tās akmenī iekalis un nākotnē redzējis, vairāk kā izklaidi uztvēris (zinu, nedaudz pretrunas, bet tā nu ir). Puisim ir gandrīz 20. Vēl jauns un svaigs, īsti to trako dzīvi nav baudījis.
Tagad, lai arī kopā neesam ilgu laiku (kaut pazīstami esam gadu un nedaudz), viņš jau, man blakus esot, rada nākotnes vīzijas. Ģimene, bērni, plāni. Māju ar galvu un smaidu - jā, jā, būs. Gribētos jau! Bet neticu, ko darīt...
Jautājums diskusijai - kāda ir jūsu pieredze - ap cik gadiem vīrieši piezemējas? Tiešām paši sāk vēlēties veidot ģimeni, stabilas attiecības? Cik bieži ir tā, ka viņi tomēr padodas tām izklaidēm, neizjustajai jaunībai, aizmirstot skaistos nākotnes plānus?
Gribu teikt, ka viņš ir savādāks kā citi, ka uzticos. Bet kaut kur dziļi iekšā jau viņi visi vienādi. Vismaz idejiski gribētos salīdzināt ar to vidējo latviešu vīrieti un to, cik ļoti es uz viņu šobrīd varētu paļauties, lai tā galīgi neaplauztos...
93
