Jums nav grūti sasveicināties?

Nu, tādās vietās,kā sab. transp. Uc es nesveicinos skaļi, skaļi es sveicinos vietā,kur 90% ir zināmi, protams ieejot veikalā es sasveicinos, arī ar pārdevējām pie kases esmu jauka uttt. :)

Drausmiga sajjūta ir tad, kad Tu pirmais sveicini pārdevēju, sētnieku vai kādu darbinieku, un viņš uz Tevi šķībi paskatās, un pat neiedomājas sasveicināt.

Es esmu tā, kurai grūti sasveicināties. Vismaz kādreiz noteikti bija, tagad jau esmu "iemācījusies" situācijās, kad "vajag" - ar ausgtākstāvošajiem, sabiedriskās iestādēs un tml.
Bet pārsvarā pārējiem sveicieniem tikai atbildu. Jo man īsti neliekas vajadzīgi ar pilnīgi visiem un visu laiku sveicināties tikai tāpēc, ka kādam tas šķiet pieklājīgi un norma. Piemēram, aizejot uz lekciju, nesveicinos ar visiem, kas tur jau ir un tiem, kas nāk pēc manis. Nejūtu vajadzību liekuļot.
Tikko iedomājos, ka man pat labāk patīk pārdevējas sveicināt kā kaut kādus paziņas, ar kuriem ikdienā nekomunicēju.

Zivs-kaapeec tu domaa ,ka sveicinaasana pieder pie liekulosanas!Taa ,man liekas ,ir pieklaibas forma!

Es labāk sasveicinos, nevis ļauju citiem par mani domāt to, ko es domāju par tiem, kam paldies ar knīpstangām jāizvelk. Nepatīk man tādi cilvēki, esmo novērojusi,ka tie parasti ir tādi lēni un apdomīgi-gļučītāji :D

Man vispār daudz kas no sabiedrībā pieņemtā liekas liekuļošana :D
Bet tas nenozīmē, ka nezinu pieklājības normas. Kad tas tiešām neizbēgami vajadzīgs, varu rādīt vislabāko iespējamo sniegumu.
Citreiz sveicinos sarkastiski. Pašai tā vieglāk

Kādreiz, šķiet, nekur un nevienu nesveicināju, bet tagad jau tā iegājies, ka sveicinu darbiniekus iestādēs, veikalos utt. pēdējā laikā arī lūdzu un paldies saku biežāk.

Jā, ciest nevaru, ka pasveicinu, bet vai nu izliekas, ka nedzirdēja vai neuzskata par vajadzīgu atbildēt, kur nu vēl tad, ja noskatās šķībi :D

Tādēļ man Maximas un Drogas patīk, tur vienmēr sveicina pie kases :D

Reizēm var pat just kā tas pats lūdzu vai paldies uzlabo cilvēkam omu, it īpaši pēc dažiem indivīdiem, kuri bijuši pirms manis un par pieklājību, šķiet, pat dzirdējuši nav.

Zivs. Es tevi ļoti labi saprotu, tieši tāpat ir ar mani.
Es strādāju uzņēmumā, kurā ir ļoti daudz darbinieku un vairākas maiņas. Man ir žēl to apsargu pie durvīm, kuram dienā 100 darbiniekiem jāpasaka labdien un pēc tam vēl uzredzēšanos.. Es sveicinoties jūtos tā, it kā viņu apgrūtinātu. Tas, protams, nav lasāms viņa sejā vai kā savādāk manāms, bet man vismaz tā liekas, ja man būtu jāsēž viņa vietā, tas būtu kaitinoši.

Es dažkārt vienkārši kautrējos teikt labdien. Piemēram, esmu vienā telpā, bet cilvēks uz mani neskatās vai ir aizņemts ar kaut ko. Ja paskatās virsū, tad protams normāli varu pasveicināt. Bet ja tas notiek, kad jau ir pagājušas vairāk kā 5min, tad tas jau ir kkā neveikli.. Man ir kauns cilvēkus patraucēt ar to 'labdien'. Bet visbriesmīgāk ir tad, ja kāds aiz muguras pēc tam sūdzās, ka es viņu nesveicinot.. Tipa iedomīga utt..