Man te ir cits stāsts!
Pagājušo gad, man klasē bija viena meitene, izrādās, mēs abas dzīvojam vienā mikrorajonā, tad nu mēs sākam pārtraukumus kopā pavadīt, runājām utt. Kā arī pēc koledžas,kad tētis mani savāc,es piedāvāju, vai viņu arī mājās nevajag paķert, protams piekrita, tā nu pa reizei aizvedu arī viņu mājās, piebildīšu,ka no koledžas,līdz pieturai uz mājām ir jāiet 20-25min. (īpaši patīkami vēlos vakaros,lietainā laikā ar somām iet nav patīkami) tā nu šad tad paķērām mājās,kad bija pa ceļam.
Un pēkšņi,man pāris rītus bija jābrauc ar autobusu, kāpjot autobusā jau redzu,ka viņa sēž es tā sasmaidu, priecīgi,nebūs jāiet un jābrauc vienai, es iekāpju autobusā, šī no manis novēršas, tēlo ka neredz, es nu ko, skaļāk pasveicinu- šī vēl tēlo,ka neredz. Tuvojas pietura,lai kāptu ārā, šī jau pusceļā aizskrēja pie durvīm,lai pirmā izskrietu ārā, es jau protams nesapratu kas ar viņu? Izskrien no autobusa un es nepārspīleju, viņa uz koledžu SKRĒJA, rokas vien vicinājās, es jau protams pakaļ neskrēju :D Nu, un tā tas turpinājās gan vairākus rītus, gan vakarus,kad man bija jābrauc ar autobusu, un viņa mājupceļā arī sāka skriet. (piebildīšu,ka pirmstam mēs gājam kopā gan uz, gan no koledžas).
Nu, un kopš tās dienas es viņu nesveicinu un izvairos runāt (jau apmērām gads). Viņa laikam domā,ka visiem viņa jāsveicina, šorīt sēdējām pāris meitenes, ienāk viņa un uz visām blisī it kā mums jāsveicina, protams, neviena nesveicināja un tā viņa viena pati tur apsēdās. Ļoti dīvains gadījums viņa ir, un ne tikai tādā ziņā.
1001
