Man patiesībā vienmēr ir kaitinājis šis uzskats, ka vecākus ir jāciena, lai kādi viņi būtu, lai ko viņi darītu. Vecāki ir tādi paši cilvēki kā viņu bērni, visi mēs esam cilvēki un visi pēc idejas ir vienlīdzīgi. Tad kāpēc vieniem ir jāciena otrus, kur tie pirmie paši neizrāda cieņu pret otriem? Ja viņi atļaujas sist, kliegt, aizvainot - tā nav cieņa, tā ir vardarbība. Nedomāju, ka ir jāpiever acis un kaut kāda stulba uzskata pēc jāpacieš šāda vardarbība un jāciena vecākus. Par ko gan tur cienīt? Par to, ka piedzemdēja, kaut gan bērns pats to nekad nav lūdzis? Negatīvais rada negatīvo. Ja viss ģimenē ir forši, attieksme laba, tad, protams, arī cieņa ir.
Ja man būtu situācija, kur es vecākus vienkārši nespētu cienīt, censtos pēc iespējas ātrāk aiziet no viņiem, norobežoties, lai nebojā manu dzīvi ar negatīvo. Svešiem, ja būtu jāizsaka savas domas, pateiktu savu pozīciju, bet sīkumos par to, kāpēc tāda situācija radusies, neiedziļinātos.