piedod

ja jau tu saki, ka nesanāca atvainoties, varbūt vēl visu var vērst par labu. varbūt viņš iecirtīgi gaida, kad spersi pirmo soli. uzraksti kaut vai īsziņu ar vienu vienīgu vārdu "piedod" un varbūt viss mainīsies. Turies

Mīļā meitene, ja esi sagrēkojusies, bet mīli savu puisi un nevēlies viņu pazaudēt, tad PAŠLEPNUMU PIE MALAS UN EJ KAUT CEĻOS LŪDZ PIEDOŠANU!!!!! Nu kas, izņemot krāpšanu, vēl var puisi tā sāpināt, ka viņš grib šķirties? Te ir anonīms forums, padalies , lūdzu, ar to!

šis ir pūķa gads, tāpēc visi šķiras.

mēs norunājām pa telefonu 1,5h. es, protams, visu laiku raudāju, viņš bija tik kategorisks. tā ir tik drausmīga tukšuma sajūta, kad zini, ka otram tevi vairs nevajag. tā arī nesapratu, vai viņa jūtas zudušas manas 3 gadu attieksmes dēļ vai viņš ir dusmīgs uz mani. viņš teica, lai iedzerot tēju, ejot gulēt, rīt man piezvanīs un satiksimies. man ir bail par to, kas būs. es pazemojos un lūdzos kā pilnīgi idiote. viņš teica, ka nejūtot, ka man viņu vajag, un, ka viss, otras iespējas nebūs, lai neraudot utt...

bet, ja viņš tā jūtās, ko tu padarīsi.. tu domā, ka vienā dienā mainīsi attieksmi? tā nenotiks.. jūs atkal nonāksiet pie tā paša. uz cik ilgu laiku tu mainītos?uz visu mūžu? nedomāju, ka tas būt tik viegli, bet īslaicīga mainīšanās viņam nav vajadzīga, jo droši vien to jau ir piedzīvojis no tavas puses. bet varbūt viņš tevi vairāk nemīl, un ņem šo kā ieganstu, lai izšķirtos..ko tu dari jeb nedari tādu, lai viņš justos mīlēts?

Tātad viņam nepatīk Tava attieksme 3 gadu garumā? Tu viņu kaut kā pazemoji, aizvainoji, biji vienaldzīga?

Ja tās ir pirmās attiecības, tad varētu tā arī būt, reti kurš izved jaunībā sāktas attiecības cauri visam mūžam, tā ir māksla, kuru ne kurš katrs māk. Esmu tajā skaitā... Esmu jau pārdomājusi, kur bija mana vaina, ka pirmās attiecības izjuka, tieši attieksmes dēļ, jaunības maksimālisms, bet tas nekas, viss kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Un , uzsākot šīs attiecības, esmu pavisam cits cilvēks, tieši attieksmes ziņā, esmu mierīga, nosvērta, bet raksturs tas pats, tikai kaut kā visu ņemu vieglāk.
Un, ja cilvēks mācās no savām kļūdām, tad ar laiku var izveidot tiešām jaukas attiecības. :)
Galvenais ir ticēt, cerēt un mīlēt :)

Es te kaut kur jau teicu- cilvēki nemainās, tā,ka vai nu tavam puisim ir jāmīl tevi tādu kāda tu esi, vai arī tev jāmeklē cits puisis.
Tie uz lieku var izlikties citādāki, mainīties, bet ilgtermiņā - agrāk vai vēlāk parādās vecie stiķi un niķi. Tad ir jābūt tik stiprai mīlestībai,lai spētu pieņemt otru ar visiem ragiem un melno asti,ja nevar- tātad būs cits.
Uz pasaules ir miljoniem cilvēku, starp kuriem ir iespējams atrast tādu,kam nevajadzēs tavu mainīšanos. Varbūt,ka nav vērts krāmēties ar kādukuram tu neesi vajadzīga.

meičuks, to pašu teicu viņam, viņš pateica, ka ir pietiekami pieaudzis, lai būtu kopā, jo mīl, viņam vajag, lai viss būtu kārtībā - nav runa par strīdiem, bet par attieksmi no otra cilvēka... varbūt viņam taisnība... viņš tiešām ir darījis manā labā ļoti daudz, skrējis no pakaļas, pacietis daudzas lietas, cits jau sen būtu pie citas. es apzinos, ka esmu vainīga, bet es negribu ticēt, ka mīlestība ir zudusi. tas būs tik sāpīgi...:( tas viss izskatās, ka būtu kaut kāda maita, bet tā nav, vienkārši jaunības maksimālisms, kā mademoiselle aprakstīja ;/

Cik pazīstama situācija, tikai ar laimīgam beigām. Jāatzīst,ka es biju viena no tām,kas savu vīrieti attiecību sākumā esmu sūtīju pie visiem velniem pie katras mazākās kļūdas. Nav romantikas vairs - ej, bekās un man būs kāds,kas to visu man sagādās! Nav tā? atkal slikti- pametu tevi, a šis nabags i ļūdzās, i zemojās, bet es savu nostāju ieņēmusi cīnījos par savu, kaut ļoti mīlēju un mīlu un ganjau sev roku nograuztu,lai tikai dabūtu viņu atpakaļ.
Un nu - mēs dzīvojam labu laiku kopā un ir ideālā idille un es esmu nomierinājusies,jo zinu,ka neviens tādu attieksmi ilgi necietīs un tā turpināt, es ātri vai vēlu liešu gaužas asaras savas vainas pēc.
Tad nu mana velnišķīgā daba nav pazudusi, bet es pierimstu un pieņemu viņu ar visiem viņa mīnusiem, kas man kādreiz būtu likuši sūtīt viņu mežā un pēc tam likt skriet pakaļ un lūgties ceļos piedošanu.
Tagad ir labi un tam vismaz 1x ir jāiziet cauri.
Iepriekšējās attiecībās es bij tā,kas skrēja pakaļ. Tad nu gribēju izbaudīt kā ir tad,ja ir vara pār otru.

Ar visu garo penteri gribēju pateikt to,ka ir jānovērtē,kas tev ir un jāpriecājas par to. Ja ava attieksme ir bijusi s.dīga, tada attapies par vēlu, mīļā sirds.

varbūt nav par vēlu, tev taču nebija

nu tapec neatmet ceribu un cinies :))

Man nebija pa vēlu,jo mani pārāk stipri mīlēja un cieta visus manus untumus, bet ja tev puisis pasaka,ka tu viņamneesi vajadzīga - tad neesi.
Manī pašā radās pārdomas par to,ka tā taču nedrīkst, ka vienā dienā vīrietim tas apniks un viņš mani aizsūtīs nafig, bet izskatās,ka tu to saprati līdz tev puisis pateica,ka neesi vajadzīga. Tas jau ir par vēlu.

zili_rudzi, es zinu, ka tā nav mana darīšana un lai nu kurš, bet es vismazāk varētu mācīt citiem dzīvot, pašai bagāžā pietiekami daudz muļķīgu un nepareizu izvēļu, bet es būšu atklāta. Kaut vai tāpēc vien, ka citu dzīves vieglāk padodas padomu došanai.

Iespējams, ka Tu mums te detalizēti nestāsti, ko tieši teici, darīji vai mēģināji darīt, bet šobrīd rodas sajūta, ka Tu vienkārši skumjām suņa acīm sēdi un skaiti mantru - būs grūti, kā dzīvošu tālāk, varbūt visu vēl var glābt, varbūt nevar vairs neko. Rīkojies taču! Un te es nedomāju izmisīgu kāršanos kaklā vai metaforisku apķeršanos vīrietim ap kāju, kad viņš grasās iet prom. Tev ir iespēja vīrietim pierādīt tieši cik daudz viņš Tev nozīmē un cik daudz šāds pavērsiens dažu dienu laikā Tev ir licis pieaugt. Izrunājies ar viņu kā pieaudzis cilvēks. Ja tagad to nevari, nomierinies dažas dienas, sakārto savus iekšējos plauktus vismaz puslīdz un tad izrunājies. Nedarot neko Tu savam draugam pierādi, ka viņa dēļ neesi gatava mainīt attieksmi.