Talu projaam

Man stress ir tikai skolas sakarā, bet ar tam vienkārši nākas stāties pretī.
Igošanās man bija pāris dienas tāda riktīga, tad biju skumja, taču citādi es katru dienu neilgojos, vienīgi raudu katru reizi, kad ieraugu skype savu suni, nevaru noturēt asaras.

Esmu Francijā, mājās būšu Ziemassvētkos, bet mēneša beigās mamma atbrauks ciemos.

Un ar iedzīvošanos man nav nekādas problēmas.

man skumjas nekad nav bijushas. laikam jau arii taapeec, ka pa lielam biju paaraak aiznjemta + mani sajuusmina viss jaunais. iesaku arii tev sakoncentreeties uz jaunaas kultuuras izzinaashanu, apmeklee briivajaa laikaa peec iespeejas vairaak pasaakumu, iesaisties kaadaa klubinjaa utt.

Dziivoju aarpus LV jau 3 gadus, bet man ir milzziga privileegija - es bracu uz Riigu vismaz 2x meenesii. Liidz ar to, taa ljoti peec nekaa sailgoties nepaspeeju. Jebkuraa gadijumaa, galvnais ir sevi nodarbinaat. Kad nestraadaa, pieveersies kaadiem hobijiem - sporto, lasi, aizej uz kaadu filmu. Bez tam, amerikaanji ir tik atveerti un draudziigi, ka aatri vien atradiisi sev pulcinju draugu. :)

Atceros laikus,kad gribeeju peec iespeejas vairaak straadaat.lai nebuutu laika domaat...biju visu laiku darbiibaa !Bija loti loti gruuti saakumaa!
Kur tu esi Amerikaa?:)

Queen tev studijas Parize ir anglu valoda vai francu?

Nu es neesmu parak aiznemta. Man ir darbs ar berniem, bet daudz javadaa vini un taa. Edienreizes, vadasana pa nodarbibam un nedaudz speles, parejais laiks ir brivs.
Man nav draugu seit. Satiku parejas auklites, bet tas visas ir no Latinamerikas. Esam parak dazadas...
Negribas vienai nekur isti iet. No sakuma bija ok, bet nu jau aiz vientulibas saku krist izmisukma.
Es dzivoju starp 2 pilsetam. Mazam. Nu cik nu mazam... Prieks LV tas noteikti nav mazas, bet nav nekadas lielpilsetas...

Man nav baigaas ilgas, nu pec vecakiem, maasas un mana trusha...
Kad skatos trusha bildes velk uz pinkski vienmeer...
Un loti baidos par vecaakiem....loti...es nepardzivosu, ja ar viniem kaut kas notiks, kamer es prom...

Evijak-Amerika ir tik liela-kuraa Stataa?!Cilveeki ir tik atskiriigi dazaadaas vietaas...!?:)

Francija nav tikai Parīze, esmu citā pilsētā. Studēju franču valodā.

iesaisties pati kaadaas nodarbiibaas!!! taa iepaziisies ar citiem cilveekiem un ieguusi draugus. veel pieveers uzmaniibu sludinaajumiem - biezji vien cilveeki meklee kaadu, ar ko izbraukt ar ritenjiem, kopaa no riitiem skriet utt.

Bleg,iztrukst vaards vienigi :) resp.vienigi vecakiem, masas, trusha :D

Hellish-trusis veel dziivs?!Jaabuut tacu jau vecam-cik atceros ,tev jau ilgi tas trusis...!:)

Esmu Colorado stataa

Queen, automastiski uzrakstiju par Paizi, pec tam ieveroju, ka rakstiji Francija, neminineji pilseetu.
Man liekas divaini iepazities caur sludinajumiem. Bet varu pameginat...
:/

Mums naak uz aerobiku divas meitenes ,kuras ir aukliites no Zviedrijas un Anglijas!Taapat jau skumst peec maajaam!Vinas smejaas ,ka taa skaistaa idile par dziivi Amerikaa mazliet mainiijusies!Tai zviedrietei ir tik smuks sporta kostiims-pilniiga Eiropiete!:)

Man pietrukst mamma, tetis un draudzene.
Mamma man slima un slimiba progrese pamazam. Zel, ka nevaru but blakus vinai un ikreiz kad par to domaju ari mani uz pinkski pavelk.

Pietrukst draugi, jo nevar piezvanit un kkur aiziet. Laikam tomes es slikti pienemu jaunus/ sveshus cilvekus, man gritu atverties, liekas, ka mani nesapratis. Turklat ir vini savadaki, savadak doma neka mes. Mes, manuprat, esam sakarigaki un vairak brivdomajosi. Kanadieshi ir tadi iezombeti, dzivo sava kaste un dara visu ka pec noteikumiem. Dazrei nu ta gribas kaut kur aiziet, bet nav pat ar ko, nav kam peizvanit uz izskriet uz teeju. Vienai iet man kaut ka gruti sanemties. Tad es galigi vientula jutos. Tad jau majas pie TV labak :)

Emmanuell, jaa, dziivs, vinam jau ir ja nemaldos 7 gadi.. Labi esmu rupejusies par vinu ...
Un man vins nereali pietrukst.. Sirds luuzt, kaa iedomajos par vinu, es nebus

Ar laiku cilvēks pierod pie visa. Vismaz es.

Vienmēr ir jāatceras par motivāciju, kāpēc devies prom, VIENMĒR! Tad ir vieglāk pārvarēt vai vismaz uz mirkli aizmirst. Cik ilgi jau esi prom?

Man tāds "homesick" uznāca tikai pēc vairāk kā pavadīta gada ārzemēs, kad visa sajūsma un viss "jaunais" un "citādais" jau bija kļuvis par ikdienu un dzīve pārvērtās rutīnā.
Ar mammu runāju katru dienu skype. ar draugiem, cik nu man tādu ir palikušu Latvijā, runāju ļoti reti, pat kauns atzīt, bet pat retāk kā rezi mēnesī ar katru sanāk parunāt.

Nekoncentrējies uz dzīvi, kas palikusi mājās, Latvijā, jo tu taču negribi pavadīt visu šo laiku sēžot pie datora, skumstot pēc mājām
Ja tu strādā kā Au Pair, tad varbūt ģimenes draugiem vai bērniem no treniņiem, skolas arī kādam ir auklīte un vari sapazīties. Vari atrast couchsurfingā draugus un pasākumus, kas notiek tavā pilsētā.
Ej uz sporta zāli, skrien, brauc ar riteni, ej uz bibliotēku un, ja redz kādu interesantu cilvēki, esi TU, kas uzsāk sarunu.
Sevi kādreiz nespēju iedomāties, pieejot klāt nepazīstamam cilvēkam, lai pirmā uzsāktu sarunu un sevi uzskatīju par ļoti kautrīgu cilvēku, bet ārpus Latviajs cilvēki ir daudz atvērtāki un esmu droša, ka arī tev izdosies atrast kādu draugu.

Dominika, un ka ir ar latviesiem? Neesi sadraudzejusies? Es iespejams parcelsos uz Toronto pie drauga tuvakaja gada. Atkal parmainas...

Seit ASV esmu no Julija. Tacu biju nedelu Nujorka, tad paris ndedelas Cikaga un tagad laukos...Ok ne laukos. Bet... Dzivoju starp 2 pilsetam. Viena no tam ir ~146,800 iedzivotaju.
Prieks LV ta skaititos liela pilseta, tacu seit viss ir izkliedets. Nav ta ka aizbrauc uz centru un tur viss ari atrodas. Un lidz centram ir ko braukt.

Man liekas divaini iet klat un vnk sakt runat... Seit visi uz ielas kaut ko piebilst, pakomente svesiniekiem, tacu tas nenozime ka sak "hey, gribi satikties, iziet kaut kur?"

Jau trešo gadu esmu Somijā. Pirmos divus gadus man mājās pat braukt negribējās, bet šogad...brr.Pēc vasaras vienkārši nespēju nedomāt par to, cik ļoti gribu mājās. Visu, kas jādara šeit daru tikai ar domu, ka šis ir viens darbiņš tuvāk Latvijai. Somi ir tāda noslēgta tauta, un arī es neesmu tā, kas viegli var iedraudzēties, tāpēc bieži vien ir tā, ka nezinu, pie kuras "draudzenes" aiziet parunāties. Pietrūkst man ļoti Latvijas. Dzīvoju arī tādā miestā, kur bez valodas nu iesākt nav ko bez mācībām un sporta, bet 24/7 jau pie grāmatām nesēdēsi un dienu garus treniņus netaisīsi.
Brīžiem uznāk tāāāāas skumjas, ka nezinu, ko iesākt. Ar mammu runājos katru dienu. Nav jau tā, ka katru dienu ir par ko runāt, bet patīk pat vienkārši kopā paklusēt. Vienkārši, lai jūtu, ka ir kaut kāda saikne ar mājām.
Pagājušajā gadā šķita, ka nebūšu tā, kas dzīvo Latvijā, bet tagad nu tiešām zinu, ka ģimene un draugi ma ir pārāk svarīgi un nespēju sagaidīt maiju, kad beidzot braukšū mājās :))