Sieviešu draudzība

 
Reitings 413
Reģ: 12.04.2010
Sveikas!
Es vēlējos uzzināt jūsu pieredzi sakarā ar sieviešu draudzību un tās iziršanu, kāpēc tā notiek un tās iemeslu.
Saka, ka vīrieši nāk un iet, bet draudzenes paliek uz mūžu.
Kā īsti ir?

Bieži meitenes šeit meklē jaunas draudzenes, sūdzas, ka ar iepriekšējām vairs nav kontaktu, katrai sava dzīve, vai arī "draudzene" ir kaut ko TĀDU izdarījusi, kā dēļ šī draudzība ir tikusi pārtraukta. Neesmu sastapusies ar to, ka kāda no mums būtu teikusi: Es izdarīju to un to, tāpēc arī mēs vairs neesam draudzenes. Protams, ja vēlaties atklāt, vai ir jūsu pieredzē bijis, kas tāds, ko jūs esiet (tieši sliktu) izdarījušas, lai draudzība tiktu pārtraukta?
Man vienkārši interesē, kur ir šī robeža sievietēm no draudzenēm, varbūt pat paziņām, līdz izteiktām ienaidniecēm?
Šobrīd pati saskaros ar situāciju, kurā vainīgā esmu es .. Protams, vainas apziņa un viss pārējais ir ņēmis pār mani virsroku, tomēr zinu, ka draudzību glābt vairs nav iespējams. Kaut gan, var secināt, ka īsta draudzība laikam tā nekad nav bijusi.
03.10.2012 20:56 |
 
Reitings 3934
Reģ: 01.04.2011
Sieviešu draudzība neeksistē. Ir meiteņu bērnības draudzība tik ilgi, kamēr nav intereses par pretējo dzimumu. Kā sākas interese par puišiem, tā visa meiteņu draudzība izkūp. Citas meitenes kļūst tikai par līdzekli, lai tiktu pie puišiem. Vai esat ievērojušas, kas notiek, kad pie divām draudzenēm pienāk svešs vīrietis? Abas vai vismaz viena gatava no ādas izlīst ārā, lai iepatiktos. Kas notiek klubos? Tiklīdz viena kādu nocopē, tā par otru draudzeni, ar kuru kopā atnāca, aizmirst. Un tad jau tas ir līdzvērtīgi kā iet uz klubu vienai. Tie ir mani novērojumi, ne pašas pieredze :)
04.10.2012 00:44 |
 
Reitings 895
Reģ: 29.01.2009
Neticu vairs tādai tuvai draudzībai kā tādai... labi, ne tik traki, bet viens atgadījums, kurā daļēji uzņemos savu vainu arī es, ievadīja manas domas par draudzību un uzticēšanos negatīvā gultnē.
Pirms devos uz UK sanāca palikt vienai draudzenei parādā aptuveni 90 Ls par komunālajiem rēķiniem un īri. Dzīvoju ar viņu kopā divatā, bet, kad izvācos, bija nauda tikai biļetei uz UK un sākumam. Norunājām, ka mēneša laikā atdošu, bet nesanāca, jo nebija darba. Tad es uzzināju, ka paliku stāvoklī un man vispār daudzas lietas sāka mazāk interesēt, jo radās citas prioritātes, bez tam ar naudām arī negāja tik spīdoši, kā varētu likties. Gribēju iekrāt bebim naudu, bet pat tas īsti neizdevās vājprātīgo transporta izdevumu dēļ. Arī dzīvesvietu nācās mainīt vairākkārt, vajadzēja depozītus un ko tur vēl nē. Tā nu sanāca, ka visu laiku nesanāca atdot parādu. Kad beidzot tiku pie normālas naudas summas, es uzreiz mēģināju sakontaktēties ar nu jau bijušo draudzeni, kas bija paspējusi mani izdzēst no draugiem un feisbuka. Taču reiz man netīšām sanāca papļāpāt ar mūsu kopīgo paziņu un tad man nācās uzklausīt visu, ko viņa par mani ir runājusi apkārt. Visi paziņas, attāli radi, puspazīstami skolas biedri un citi zvēri jau no pirmssākumiem zinājuši par manu grūtniecību no viņas, kaut gan ļoti lūdzu to paturēt noslēpumā, lai man neplijas virsū ar jautājumiem. Vienu brīdi man radās aizdomas par informācijas noplūdi, bet tajā vainoju citu civēku. Labi, tas vēl sīkums. Pat mana vidusskolas audzinātāja zināja, ka esmu viņai parādā. Mani bijušie kolēģi to zināja. Un ne jau patiesību, bet sagrozījumus, ka esmu it kā apzagusi dzīvokli, parādā vairāk nekā 500 Ls viņai, sabojājusi kaut kādas mantas, kādu mūsu mazajā ūķītī nemaz nebija. Un par ko man bija vislielākās dusmas - es nezinot, kas ir mana bērna tēvs. Viņai liekoties, ka tas esot kaut kāds melnādains vecis no Vācijas, ar ko es esot dr*zusies viņas gultā uz viņas palagiem. Tolaik, kad to visu dzirdēju, biju stāvoklī. Aizgāju uzreiz pie mammas un noģību, jo no šausmām nevarēju parunāt. Raudāju aiz kauna dienas trīs. Kopš tā brīža neuzskatu, ka esmu parādā šim cilvēkam ne santīmu, kaut gan, kopš nesen uzzināju, kur viņa strādā, ļoti gribas sasmērēt to naudu ar kakām, aiznest uz viņas biroju un nomest uz galda. Tā es pazaudēju gandrīz visas savas draudzenes, jo lielākā daļa no viņām noticēja tam absurdam. Man ir palikušas divas tuvākās un tā jau saka, ka īstie draugi tev paliks blakus arī tad, kad pats būsi iekritis vircas bedrē.
Nesen tiku bildināta. Neesmu vēl devusi atbildi, bet, ja iedomājos par kāzām, paliek skumīgi, ka pie manis, bez vecākiem un pāris radiem, atnāks tikai četri cilvēki - abas draudzenes ar saviem draugiem. Iespējams tāpēc arī precēties negribas, jo draugam ir ļoti kupls draugu pulks.
04.10.2012 01:12 |
 
Reitings 1602
Reģ: 12.04.2012
Man ir 3 labākās draudzenes, divas no tām ir kopš bērnības gadiem 5-6, un trešā ir ex kolēģe, ar kuru ļoti satuvinājāmies darbā. Ar šīm trim nav bijuši nekādi tādi draudzības robi. Protams, bērnībā un tīņu gados strīdiņi bija, bet tie nebija nopietni, bērnišķīgi un tikai draudzību satuvinoši. Bet pieaugot, mēs katra apzinājāmies, ka mēs paliekam uzticīgas, neatkarīgi no tā, kur katra mācās/dzīvo, ar ko ballējas vakaros.

Sieviešu draudzība pastāv, bet ir ļoti strikti jāpiedomā pie tā, kuras būs tās draudzenes.
04.10.2012 01:28 |
 
Reitings 1274
Reģ: 23.09.2012
Parasti jau man ir gadijies, ka beigās apzinos, ka draudzības nemaz nav bijis, drīzak cilvēks, ir ērti iekārtojies man uz kakla, dēļ tā ka man ir tendence palidzēt- tā no sirds un patiešām, pati nekad neesmu tadu palidzību saņemusi no draudzeņu puses, šobrid vairs neceru ka tā jebkad būs, jo apzinos, ka man laikam ir pārāk rozīgas iluzijas par cilvēkiem kopumā.
Draudzene kura likas ka ir patiesi laba mani uzmeta 2 gadus no vietas, lidz man pieriebās un vinai pateicu ko par to visu domāju. Tā arī ir miers, vairs šo cilveku savā dzīve nevēlos, bet cilveks laimīgs uzkāpa uz kakla nākamajai un rulē tālāk pa dzīvi, principā, varbūt šāas draudzenes ir vajadzīgas, kā mācibas, ka savas robežas ir jāstiprina.
04.10.2012 01:36 |
 
Reitings 5115
Reģ: 03.06.2011
Es dzīvoju pēc pretēja principa - draudzenes nāk un iet, bet vīrietis paliek. Tieši tā ir manā dzīvē. Man nav problēmu sadraudzēties ar meitenēm, bet katram dzīves periodam savas draudzenes, jo vienmēr draudzībā pienāk brīdis, ka katrs sāk iet uz savu pusi, jo mainās intereses u.tml. Bet ar vīrieti gan tā nav, jo attiecībās, ja viss ir kārtībā, abi iet uz vienu pusi un mainās kopā :)
04.10.2012 07:37 |
 
10 gadi
Reitings 302
Reģ: 26.08.2010
Es nezinu, bet laikam, lasot Jūsu domas, sapratu cik ļoti man ir paveicies ar draugiem. Par īstām draudzenēm varu uzskatīt kādas četras meitenes. Visas viņas ir lieliskas, savādākas, kopā esam gājušas cauri ellei, bet vienmēr viena otru atbalstījusi, nekad neviena no mums attiecības ar pusi nav vērtējusi augstāk par mūsu draudzību. Iespējams tāpēc mēs vēl joprojām esam draudzenes. Kaut vairs visas nedzīvojam vienā valstī, kontakts nav zudis, ir par ko runāt un tā tas būs vienmēr. Esmu savā dzīvē zaudējusi daudz draudzeņu, bet zinu, ka vismaz viena no šīm četrām man būs uz mūžu. Tā teikt- māsa. Jā, es viņu uzskatu par savu māsu.
Arī puiši kā parasti draugi man ir daudz. Neteiktu, ka ar viņiem man ir interesantāk, kā ar manām meitenēm, bet viņus vienalga varu ieskaitīt savu labāko draugu lokā. Tāpēc, jā, es ticu, ka ir draudzības uz mūžu.
04.10.2012 09:33 |
 
Reitings 6676
Reģ: 07.02.2009
Man ir dažas bērnības draudzenes, kuras ir manas draudzenes vēl šodien , tiekamies, sazvanamies un tā.... Bet nav viņas man arī tā sauktās sirds draudzenes kurām stāstītu visu un katru dienu klačotos un viena par otru visu zinātu un darītu kopā... nu tā kaut kā...

Ir arī sliktā pieredze ar labu draudzeņu pazudēšanu..... bet nu ko tur vairs... ja nav cilvēkam pilns rublis galvā tad nav arī mana vaina :D
04.10.2012 09:39 |
 
Reitings 2487
Reģ: 24.04.2012
mana sirsnīgākā draudzība pātrūka tādēļ,ka draudzene pārvācās uz citu pilsētu...sarakstījāmies vēstulēm, vēlāk e-pastiem, draugos..bet nu rakstoties nav tas pats,kas tikties dzīvē utt..
bet pārējās draudzenes pēc 12.klases aizgāja uz Rīgu mācīties un aizbrauca uz ārzemēm,kamēr es cītīgi nodevos mācībām un darbam..
tagad reāli palikusi tikai 1. bet arī tā ir vairāk prom,nekā šeit,bet uzturam kontaktu. mazliet traucē tas,ka esam tik dažādas. viņai tuva ir iedzeršana, tusiņi...es strādāju, skola pabeigta, veidojam kopīgu ligzdiņu ar vīrieti un domājam par ģimeni...
04.10.2012 09:44 |
 
Reitings 13796
Reģ: 23.10.2010
Mans labākais draugs ir mīļotais cilvēks un brālis. Kaut kā dzīvē tā iekārtojies, protams, ir tādas "draudzenes" ar ko satikties, papļāpāt, labi justies, bet nu nav tā, ka līdz sirds dziļumiem.
04.10.2012 09:46 |
 
Reitings 3031
Reģ: 26.02.2010
Ance, man vispār nedaudz līdzīgs stāsts kā pazaudēju savu labāko draudzeni, tik es esmu tā, kurai palika parādā naudu.
īstenībā, saprotu, ka dzīve mums piespēlē vajadzīgos cilvēkus un tik pat arī tos izsvītro no mūsu dzīves, tāpēc nebēdāju un ļaunu prātu neturu(es gan nerīkojos nesmuki, par parādu zina, tikai mana ģimene)
šobrīd manā dzīvē ir cita jauka meitene, protams ir savi kašķi, jo esam personības ar savu ego, bet vispār jau tas labi, nepatīk man kkādi lupatu cilvēki. domāju, ka ar mūsu draudzību viss būs ok! :)
04.10.2012 09:50 |
 
Reitings 2487
Reģ: 24.04.2012
jāpiekrīt _paris- tā līdz sirds dziļumiem es varu runāt tikai ar miļoto...
mamma ir nākamā,kas redzēs jau pēc manas ienākšanas mājā,ka ap sirdi grūti un atļaus izraudāties un mierinās. pamēģinās palīdzēt..
bet draugs ir tas,kas ir tik tuvs sirdij un prātam..gan fiziski,gan morāli.
04.10.2012 09:57 |
 
Reitings 8272
Reģ: 29.01.2009
nu man ir kā daudzām, ka viena draudzene vnm pazūd, kad viņa salabst ar draugu, bet parādās tad, kad viņi ir sastrīdējušies un viņai kko vajaga no manis.
vienu draudzību pati izjaucu, sastrādājot stulbīobas, bet mūsu draudzība tāpat bija jau faktiski izirusi.
būtībā man ir palikusi tikai 1 draudzene, ar kuru jau gadiem draudzējos. pāris reižu mēs bijām sastrīdējušās, jo biju satikusies ar puišiem, kuros viņa iemīlējās. bet ar laiku tas pārgāja, viņa atrada citu džeku, un viss ir kārtībā.
04.10.2012 10:42 |
 
Reitings 188
Reģ: 03.07.2012
Ir īsta draudzība, bet reti. Man ir viena bērnības draudzene, kas tiešām ir mana labākā draudzene un pāris labas draudzenes. Mans sirdsdraugs un uzticības persona ir mans puisis. Un runājot par naudas aizdošanu draugiem, ir tāds teiciens: vēlies pazaudēt draugu, aizdod naudu. Manā gadījumā man gan naudu atdeva, bet gadu vēlāk kā bija runāts un tikai pēc maniem neskaitāmiem telefona zvaniem, uz kuriem necēla klausuli, e-pastiem un sms. Beigās sanāca, ka esmu vainīga, ka aizdevu grūtā brīdī,un vēl vainīgāka, ka prasu atpakaļ. Lai gan šī meitene joprojām zvana un mēdzam saskrieties uz neilgu laiciņu, tomēr manās acīs šī draudzība nekad nebūs tāda, kā agrāk.
04.10.2012 12:58 |
 
Reitings 289
Reģ: 22.04.2012
lapsīgā - Tu gadījumā neesi es ? :D

Lasot tavus komentārus pilnīgi vārdus no mutes izrāvi :)

Neticu sieviešu draudzībai, visas esam maitas šā vai tā, tikai vajag sagaidīt īsto situāciju kad tas parādīsies :)
06.10.2012 02:32 |
 
Reitings 9202
Reģ: 13.03.2011
Ticu sieviešu draudzībai, bet nenostādu to augstāk par attiecībām ar puisi. Man laikam kopš bērnības ir mācīts un tādēļ es to esmu pieņēmusi kā patiesību, kura daļēji arī piepildās - pēc kāda noteikta laika (šajā gadījumā pusaudžu vecuma, kad draudzenene bija viss), kad dzīvē ienāk draugs, draudzenes šā vai tā mazliet attalinās. Pašām veidojas sava ģimene, dzimst bērni, ir karjera. Nu vismaz man tā ir, ka cilvēks, kuram uzticos visvairāk ir draugs, draudzenes man mainās periodiski (stulbi izklausās, bet tā ir). Šajā gadījumā neredzu citu iespēju, jo vidusskolas draudzenes tagad mācās citās pilsētās, tagad vairāk kontaktējos ar kursabiedenēm. Noteikti, pēc šī perioda arī viss mainīsies, piemēram, kad gaidīšu bērniņu, vairāk kontaktēšos arī ar jaunajām māmiņām un tā. Vienīgi bērnības draugi paliek teju uz visu mūžu, pat ja tikšanās reizes ir ļoti retas, bet mani bērnības draugi bija brālis un citi puiši! :D :)
06.10.2012 08:54 |
 
Reitings 9202
Reģ: 13.03.2011
Un par sevi - reiz man bija 2 ļooti labas draudzenes, tagad, protams, satiekamies, bet ne tā, ka ikdienā. Vienai ir bērniņš, un es saprotu, ka ir pavisam citādāks dzīves ritms un intereses, bet otra tieši pretēji - gājām bieži ballēties kopā, bet nu man apnika, tas vecums beidzies, kad 5diena mājās vairs nav 5diena. Acīmredzot viņai nē, tādēļ ir cita kompānija. Vai man šo draudzbu pietrūkst? Nezinu, tas bija skaists laiks manā dzīvē, bet es ticu, ka būs vēl labāk :)
06.10.2012 09:02 |
 
Reitings 556
Reģ: 27.09.2012
Nelasīju visus komentārus, bet es esmu tā, kuras dēļ pārtrūka draudzība, bet vainīga nejūtos nemaz. Reiz iznāca tā, ka ballītē ar mani flirtēja pauisis, kurš bija manas draudzenes kādreizējā simpātija. Lieki piebilst, ka mums abām tolaik bija nopietnas attiecības ar saviem puišiem.Un ar misteru flirtējošo viņai nekad nekas nebija bijis, puisis pat nezināja, ka draudzenei viņš kādreiz patika. Es arī to nezināju līdz liktenīgajam vakaram.
Dāā, pati vainīga. Nevajag pārprast. Atvainojos viņai, bet bezjēdzīgi, dzīvoju tālāk. :D
06.10.2012 09:09 |
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!
   
vairāk  >

Aptauja

 
Vai forumā publiski vajadzētu rādīt arī negatīvos vērtējumus (īkšķis uz leju) komentāriem?
  • Jā, jāredz arī negatīvie vērtējumi
  • Nē, lai paliek redzams tikai pozitīvais vērtējums
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits
vairāk  >

Lietotāji online (2)