Rīgā suns līdz nāvei saplosa astoņus mēnešus vecu bērnu

Te jau nav teikts,ka bbērnu pieskatīja kāds cits nevis vecāki!

Ja nemaldos ziņās tika teiksts,ka bērnu pieskatija vecmāmiņa.
Vispār šausmīga traģēdija :(

briesmīgi
bet jebkurā gadījumā es vainoju cilvēkus nevis suni

Aaa,ziņas nedzirdēju..
Bet vispār man viedoklis ir tāds,ka viss ir omītes nolaidības dēļ.Suns ir suns,viņam ir instinkti.Šajā gadījumā instinkts nosargāt savu barību.

jā vakar ziņās teica ka mazās vecvecāki pieskatīja

Es nedomāju, ka šo būtu jāsāk te tirzāt, Tu tur nebiji un nezini, kā tas notika. Tik pat labi varbūt vienā brīdī bērns bija pie galda, bet 2 sek aizrāpoja līdz suņa bļodiņai. Nav jau tā, ka suns nez kā mazo plosījis, ir nepieciešama 1 sek, lai to izdarītu un tas, kas pieskata, vairs nevarētu palīdzēt.

Tur jau nav jāpiedod nevienam - mazu bērniņu nevar visu dienu izsekot un uzmanīt. Manuprāt, nav normāla situācija, ka dzīvoklī tur palielu (kaut vidēju) suni un blakus aug mazs bērniņš. Šādas nelaimes nav paredzamas, jo suns ir dzīvnieks ar instinktiem. Ir pat gadījumi, kad kaķis saskrāpē zīdainīti vai uzguļas jaundzimušajam virsū un to nosmacē. Cilvēks tomēr ir radīts, lai vairāk analizētu iespējamās situācijas un rīkotos atbildīgi gan pret mājdzīvnieku, gan jaundzimušo cilvēkbērnu.

Ja man būtu liels suns, bokseris vai kāds cits plēsējs, niknais suns, un ja es gaidītu bērniņu, tad noteikti suni aizvestu uz laukiem, vai atdotu kādam no radiem,kas to vēlētos.
Es nepieļautu ,ka mans bērniņš dzīvo kopā ar lielu,plēsīgu suni.
Man pat būtu bailes bērniņam ļaut dzīvot ar kaķi vienā mājā.

Ziņās tika izteiktas dažādas versijas. Ej nu sazini, kuram medijam ticēt. Traģēdija tiešām šausmīga, bet šeit, uzskatu, ir tikai un vienīgi tā cilvēka atbildība, kurš bērniņu pieskatīja.

manuprāt, tādas sugas sunim nav vietas ģimenē, kurā ir bērns. es pat kaķi neļauju draugam ņemt, lai nesaskrāpē, kur nu vēl tādu nezvēru. jau runājām ar draugu, ka droši vien ar kailām rokām to suni nosistu, bet to jau nedrīkst, jo tas ir nehumāni. pēc šī atgadījuma, arī draugam ir pārgājusi vēlme uz mājdzīvniekiem, šodien ieminējās, ka mums akvāriju varbūt vajadzētu :D

Tad nevajag vispār pirkt sui,ja plāno ģimeniNevis pēc tam jādomā,kur nabaga dzīvnieciņu likt.

*suni

Es domāju, ka nav nozīmes kādas sugas suns ir - tas jebkurā gadījumā ir dzīvnieks un neviens nevar 100% zināt, kas dzīvniekam galvā. Arī mazo šķirņu suņi aizsargājoties var izdarīt briesmu lietas. Protams, lielāki suņi - lielāki žokļi, tam nu nevar nepiekrist. Jo lielāks, jo bīstamāk. Bet nu...
Piemēram, manai draudzenei ir Rietumsibīrijas laika un 3 gadīga meitiņa - nekad nekādu problēmu ne pie bļodām, ne plūkājot spalvu. Daudz izsaka tas, kurš pirmais ir ienācis ģimenē. Ja pirmais bija suns, tad dzīvnieks var kļūt greizsirdīgs un justies apdraudēts. Ja suns ir pēc tam, kad bērniņš piedzimis, tad ir savādāk. Un uzskatu, ka daudz izsaka suņa audzināšana.

es uzskatu, ka tā ir bezatbildība, turēt mājās tik lielu suni, ja ir mazs bērns. šī jau nav pirmā reize, kad it kā normāls suns sakož bērnu. tas tomēr ir dzīvnieks, viņa galvā mēs nevaram ielīst un paredzēt, kas viņu sakaitinās. šis ir labs piemērs visiem suņu saimniekiem, kas apgalvo, ka viņu suns jau nu tiešām nevienam nekož. redz, ka kož, un pat savējiem

Nu šis gadījums ir traģisks, bet tāpēc nevajag sākt vispārināt.

Es tieši uzskata, ka ja ir mazs bērns, tad ir vajadzīgs suns vai kaķis mājās, jo tad tieši bērniņam imūnsistēma veidojas labāk, jo neaug perfekti sterilā vidē, un kā vienmēr katrs dzīvnieks tāpat kā cilvēks ir savādāks, nevar pateikt, ka visi kaķi skrāpē un smacē bērnu un visi suņi kož. Pati esmu redzējusi kā kāķis vai suns ciešas un neko nedara, kad mazais iegrābies un plēšs spalvas, bet tomēr katram saimniekam savs dzīvnieks ir jāpazīst un jāpārbauda pirms laist klāt bērnu, jo pat mans bijušais suns rūca un gribēja kost, kad traucēja viņam ēst, taču nekad citās situācijās nevienam neko nebija nodarījis.

Šarlote,tavuprāt,paņemt suni,dzemdēt bērnu un tad izmest suni,tā ir atbildība????????

izskatās, ka komentējušas meitenes, kurām mājās nav suņu.
man pat prātā neienāk savu mīluli aizvest uz laukiem, lai padzīvo.

manuprāt, tādas sugas sunim nav vietas ģimenē

Ance , tā, laikam runā tikai tāds cilvēks, kam nav dzīvnieka.
man ir suns, es vnk nevaru iedomāties viņu atdot vai vēl ko trakāku darīt. tas ir mans ģimenes loceklis, tik pat kā bērns!

man visu mūžu bijuši suņi - dobermans, un pēc tam vecāki paņēma no patversmes (!!) boksera šķirnes pieaugušu suni, un tas suns ir bijis mūsu ģimenes lielākais sargs uun mīlulis, tā neizsakāmā pateicība, ko suns izjuta pret mūsu ģimeni(iepriekšējie saimnieki suni badināja, sita un visādi citādi mocīja), tiešām perfekts suns, īsts mīlulis un sargs!

Vecvecaaki noteikti jūtās šausmīgi ,tā noteikti ir sajūta,ka gribās nomirt....diemžēl ,bet tāda ir dzīve tāds katram liktenis...nevēlos iztirzāt šo tēmu jo tā ir traki sāpīga!

Protams, skumji....

vecaku majas, kad dzivojas brala dels(1gads), tad musu gimenes suns (vacu aitas) nu ir loooti greizsirdigs, visas savas mantas uzreiz aizstieps viena sturi, lai tikai berns neaiztiek, bez uzraudzibas neatstajam ! un pie suna blodam, mazajam nav iespejams nemaz tikt