Es labprātīgi kontaktējos tikai ar tiem, kas man simpatizē un mani vienā vai otrā veidā iedvesmo un aizrauj. Protams, gadās darbā vai skolā, ka jāsadarbojas ar kādu cilvēku, kurš man krīt uz nerviem, lai neteiktu vairāk, taču paveicu projektu kopā, neiedziļinoties kaut kādās personiskās darīšanās un ja kolēģis dara kaut ko man ne pa prātam, liek lietā arī kostruktīvu kritiku, iepriekš apdomājot vai tā tiešām ir, kā es domāj, un kā to pateikt tā, lai nesabojātu attiecības. Pat ja man šis cilvēks nepatīk, neiešu taču d"rsties, ja varu vienkārši izvairīties no komunikācijas.
Un kā monro saka par radiem - man pieredze liecina, ka var gan nekontaktēties, ignorēt un atbrīvoties no ietekmes. Varbūt pusaudzes - mātes attiecībās ne gluži, bet pieaugušam cilvēkam jau nu gan, jo īpaši ņemot vērā to, ka pieaudzis cilvēks pratīs novērtēt un atšķirt īslaicīgu konfliktu no radinieka-kretīna. Mani ir uzmetuši radi ārzemēs, kad paši piedāvāja palīdzēt, un es, labu domādama, piedāvājumu pieņēmu. Viņi man neko citu, kā rekomendāciju neiedeva, kā jau bija domāts, taču nebija domāts, ka mani apčakarēs arī finansiāli. Cita radiniece, pēc rakstura viens riebīgs sievišķis, nekad, par spīti iebildumiem, nav varējusi neizteikt sarkastiskas piezīmes par mani un manu vīrieti vai draugiem, īpaši par lietām, kas attiecas uz karjeru, kamēr pati strādā lielveikalā jau nez cik gadus. Kad man apriebās, sāku neapmeklēt tos ģimenes pasākumus, kuros man ar viņu būtu jākontaktējas. Un tēva amma arī mani ir spējusi novest līdz baltajām pelītēm, pielienot man, bet noliekot gar zemi visu manas māmiņas ģimeni. Arī ar viņu pēdējo 10 gadu laikā esmu tikai pāris reizes pa telefonu runājusi.
Tagad zinu, ka tie nedaudzie draugi, kas man ir, tas nelielais ģimenes loks, tie ir tie cilvēki, kas par mani celsies un kritīs, tāpat kā es par viņiem. Un man nav jātērē sava enerģija komunikācijā ar tiem, kuri manī iznīcina visu pozitīvo.
45
