Es jau kadas 2 nedēļas, esmu sapratusi, ka draugs, netikai man melo, bet arī krāpj.. :(
Nezinu, kā īsti, labak izdarīt, lai arī no viņa izšķirtos.. It, kā jau nekas nesaista vairāk, kā dzīvošana kopā, bet zinot,ko viņš izdarija man negribas tik vienkārši sakravāt viņa mantas un izlikt aiz durvīm..
Aizejot ar godu, Tu būsi tikai ieguvēja. Uzvedoties kā histēriķe vai veidojot aktiera cienīgus numurus, Tu tikai zaudēsi cieņu (savās un viņa acīs). Jāaiziet tā, lai nebūtu doma: paldies Dievam, tāda nenormālā!
Piekrītu. Viņš jau tāpat tevi neciena, ja krāpj, nevajag dot viņam iemeslu attaisnojumam - redz, viņa jau bija tāda histēriķe/trakā utt.
Protams šāda ieteikuma īstenošana nav viegla, es nezinu vai varētu visu mierīgi izdarīt, ja uzzinātu, ka draugs mani krāpj.
ja dzīvo pie viņa, tad, kamēr viņa nav, savāc mantas un izvācies. viņam būs daudz lielāks šoks, kad atnāks mājās un ne tevis, ne mantu vairs nav, nekā, ja rīkosi traci. Vari vēl milzīgiem burtiem uz sienas uzrakstīt "mēsls", "perdelis", "pimpis" vai kaut ko tādu :D
A nevar tā vienkārši, pasaukt apsēsties pie viena galda izklāstīt visu kas tev nepatīk un ka esi nolēmusi pārtrukt attiecības utt... nu tā mierīgi kā pieauguši cilvēki???
Pamierīgo, apsēsties un runāt es jau mēģināju, atbilde uz to bija, ka tās ir manas iedomas un viņu tas nesatraucot. bet es strādāju maiņu darbu citreiz pa dienu, citreiz pa nakti.. un ir tā,kamājās esmu atradusi tādas lietas, kasman nepavisam nepieder..
es pateicu ex: nedēļa laika savākt mantas, ja nē atradīsi pie konteinera visu. pēc 5dienām bija pakaļ un ar pudeli, gribēja izlīgt, paņēmu atslēgu savu un izgāju no dzīvokļa, zvanīja, bet momentā atslēdzu telefonu.
Nevajag kaut ko tēlot no sevis, jo ja reiz viņš Tevi krāpj, tad viņam principā tāpat būs vienalga. Nefantazē tagad "ideālo pamešanu", bet vienkārši pieliec tam visam punktu un viss. Saprotu, ka viņš Tevi ir sāpinājis un Tev tagad gribas atriebties, bet nepazemo sevi. Lai iet no kurienes nācis un miers :)
ja jau Tavs dzīvoklis, tev ir tiesības viņu no tā izsviest ārā. vienkārši nostādi fakta priekšā, lai divu dienu laikā pazūd no tava dzīvokļa ar visām mantām, vai arī tiešām viss nonāks miskastē. Netaisi scēnas, bet esi mierīga. Man šķiet, jau tas vien, ka izmetīsi viņu ārā, neraudot un nedodot otru iespēju, liks vīrietim justies pazemotam. Neizrādi, ka tev sāp.
da kada starpība, kā! Ja man sāp, tad sāp, ja esmu laimīga - esmu laimīga un tas izskatās tā, kā man tas dabīgi "nāk no iekšām". Nenoliedz sevi, vot tas ir būtiski, nevis izspēlēt "ideālo aiziešanu". Atļauj sev justies tā, kā Tu jūties.
Vēl varu piebilst, ka kāda starpība, ko viņš padomās un kas būs ar cieņu, ja es būtu reāli aizvainota un dusmīga, normāli viņam parādītu savas sajūtas, lai pēc tam nav nožēlas, ka nepateicu visu, ko domāju un viss - lai tinas. Ja Tavā stilā ir spēlēt teātri un nav sāpīgi to darīt, tad ok, bet es tā nespētu, visticamāk iemestu sejā viņa mantas un pateiktu visu, ko domāju.