Zinu, ka ir jau bijušas n-tās tēmas par attāluma attiecībām, bet tomēr gribās izlikt arī manu sāpi.
Pēc pāris dienām mans vīrietis dodas uz ārzemēm, es palieku šeit viena. Jāpiebilst, ka nedzīvoju Latvijā. Sākumā man šeit bija pāris draudzenes, bet, līdz ko satiku viņu, sāku koncentrēties tikai uz attiecībām un visas "draudzenes" (negribās lietot vārdu "draugs", jo īstu draugu man nekad te nav bijis, tikai paziņas) lēnām pazuda.
Tagad man mums būs jāpavada 3 mēneši šķirtiem, līdz es ar savu one-way ticket braukšu viņam līdzi un mēs tur dzīvosim kopā.
Domājot ar prātu, 3 mēneši nav nekas, ja, kas to lai zin, visu atlikušo dzīvi pavadīsim kopā, taču mana sirds plīst pušu un pēdējo mēnesi to vien daru, kā skaitu nedēļas un dienas, līdz viņa prombraukšanai. Nespēju paskatīties uz viņu bez asarām acīs.
Kopā vēl nedzīvojam, tāpēc ir palicis viena, TIKAI VIENA, satikšanās reize un es visu laiku iztēlojos kā tas būs, kad sēdēsim viņa mašīnā un viņš mani vedīs mājās PĒDĒJO REZI. Pēdējo reizi brauksim to tik ierasto ceļu, pēdējo reizi viņš man atvērs mašīnas durvis pie maniem mājas vārtiņiem un pēdējo reizi sabučos un apskaus mani.
Man ir tik ļoti bail no tās dienas, jo, līdz ar viņa aizbraukšanu, es palikšu šeit pavisam viena.
Zinu, ka ieteiksiet nodarbināt sevi ar kādiem kursiem, draugiem vai velns zin ko, lai tikai novērstu domas, bet es šobrīd krāju katru euro kapeiku un liekus izdevumus nevaru atļauties.
Patīk teiciens "god never gives us more than we can handle" un es tiešām ticu, ka viss būs labi, bet šis ir tiešām smagākais, ko jebkad savā dzīvē esmu/būšu darījusi.
Savu sāpi izliku, tagad gribētos dzirdēt jūsu pieredzi un jūsu stāstus - kā bija tā pēdējā reize pirms prombraukšanas, tās atvadas... Kā bija pirmās dienas/ mēneši, kad bijāt šķirti.
225
