Pārcilājot visu savu pagātni -sapratu ka īsta draudzene man bija tikai bērnībā,ar ko dalījāmies it visā.
bet pārcēlos.. uz rīgu..
un tad viņas bija tik daudzas.. bet nu.. viena mēģināja puisi nocelt, vienai šikrmis aizvērās-mēģināja nosist, viena bojāja manas atiecības ar radiniekiem-īsi sakot "dirsa" aiz muguras, cita atkal aizdzērās-nav nekā kopīga,un protams daudzas mani vienkārši izmantoja-jo neesmu skops cilvēks.
pagāja laiks piedzima meitiņa. Satiku kādu vecu draudzeni,un viņai līdzi bija kāda meitene,pēc laika sarakstoties sapratām ka dzīvojam tieši viena otrai blakus-bet ne reizi nesaskrējāmies.. :D tad kādu reizi viņa uzaicināja mani uz kafiju.. tad nu sākās dienu dienā staigājām kopā-abas ar mazajiem,kamēr vīri pa darbiem.. viņai bija grūti palīdzēju no visas sirds. Bet tad viņa pārvācās uz citu pilsētu,pati iekārtojās strādā,bērns dārziņā-viss ir super. Protams priecājos, aizvien vel sazvanījāmies un pļāpājām par visu. Šodien viņa bija atbraukusi uz rīgu, apciemot mammu un tad pa ceļam pie manis, pastāstiju cik sūdīgi man šobrīd iet, ledusskapis nojuka -pārtika sabojājusies,ēst nav ko. Boileris salūza -ūdeņi tek pa visiem galiem. Un galu galā jāizvelk līdz pirmdienai. Bet viņa tikai nopūtās un izlikās ka neko nav dzirdējusi.. sasodīts... toreiz kad viņai bija slikti-devu naudu,lai ir ko ēst, palīdzēju ar zālēm kad viņa ar mazo slimoja, atbalstiju viņu kad viņas un vīra atiecības juka kopā... bet tagad saprotu ka atkal tiku izmantota... te nu bija dvēseļu radiniece.
Vai tiešām meitenes ir tādas maitas? Tagad atkal sēžu viena 4 sienās.. bezjēgā rakstu šito penteri... vienkārši gribas raudāt.