Tāpat kā autore ir nosolījusies nekad vairs netikties ar vīrieti, tapat es biju nosolījusies neko šeit vairs nerakstīt, ņemot vērā pēdējo laiku asās diskusijas par jebkuru tēmu.
Bet šis raksts, stāsts mani piesaistīja, jo ir skaisti pasniegts no autores puses, ir lasāmi un patīkami komentāri (arī negatīvie), nav rupjību un lamu - tas priecē. Tāpēc arī varu padalīties sava pieredzē, pie reizes oponējot dažām šeit komentētajām.
Ir man bijusi pieredze ar precētu vīrieti, taču tā vienmēr ir tikusi ātri pārtraukta, jo vienmēr jau sievietei gribas kaut ko vairāk, ar laiku pienāk tas brīdis, kad vairs negribas dalīties, gribas no restorānuu un ziedu kalnu burvības pāriet uz remotndarbiem vecmāmiņas dāčā, krustbērnu dzimšanas dienas ballītēm utt.
Jā, tāda man pieredze bija līdz dabūju zibens spērienu, es to saucu vēl par likteņa pirkstu, jo tieši tajā vakarā es tik ļoti nevēlējos būt tajā vietā, kur biju. Mani mocīja nežēlīgs nogurums, vienīgā doma bija gulta un miegs, bet biju attapusies ballītē dažu solījumu dēļ. Kad ballīte jau gāja uz beigu galu, es ieraudzīju viņu, viņš mani, kad acis sastapās, tad likās, ka laiks ir apstājies, cilvēku apkārt nav. Pa visu vakaru mēs pārmijām tikai divus teikumus - viņs atvainojās, ka pirms daudziem gadiem salauzis man sirdi, es viņam atbildēju, ka nu to izdarījis vēlreiz, jo ir apprecējies. Nodejojām līdz rītam, nerunājām, un katrs aizgajām uz savu pusi. Bet protams, zinot mūsu gadsimta lieliskās komunikāciju iespējas, tagad vari kādu atrast arī tad, ja nezini telefona Nr.
Mēs satikāmies vēlreiz, un tad vēlreiz - un ar katru reizi aizvien vairāk sapratām, ka esam bezgala laimīgi, kad esam kopā, jo mīlam viens otru - jā, jā, mīlam, tā kā zibens spēriens no debesīm.
Pēc pāris nedēļām viņam uz kādu laiku bija jādodas prom, un gaidīšanas laiks pārvērtās par nemitīgu vēstuļu rakstīšanu, sazināšanos pie katras iespējas, tas bija tik skaists un taja pašā laikā sāpīgs, jo gribējās to cilvēku blakus, gan man viņu, gan viņam mani. Pēc laika bija laimīga satikšanās, ka skrienot pretī likās, ka skrienu 5 metrus virs zemes. Un tā mēs nolidojām divus mēnešus bezgala laimīgi un smaidīgi, un tad bija reizes, kad ar solījumu neraudāt, bet smaidīt mēs redzējām viens otru pēdējo reizi... Viņš izvēlējās ģimeni, jo nebūtu pareizi viņus pamest, es izvēlējos necīnīties, jo uzskatīju, ka man nav tiesību atnemt bērniem tēvu un būt egoistei. Taču mīlestība nav beigusies vēl joprojām... Vismaz mana nē, un domājams, ka arī viņa nē...
Tas bija skaisti un bija to vērts!
Un ar šo es domāju, ka atbildēju arī tām meitenēm uz to, ka saka, nu iemīlies taču neprecētā - neviens jau speciāli neiemīlas apgredzenotā putnā, iemīlas jau cilvēkā un tur neko nevar padarīt, nekas to neapturēs - ne gredzens, ne atomkarš, nekas...
Jauku vakaru visām :)
218
