Jau trīs gadus esmu precēta vīrieša mīļākā. Jā, apzinos, cik tas ir nožēlojami, jo es neesmu no tās šlakas, kuras vienkārši bauda mirkli vai vismaz pasaulei stāsta, ka bauda mirkli, lai foršāk no malas izklausās, es savos 24 esmu absolūti emocionāli "pielīmējusies" šim vīrietim.
Pakaļ es viņam esmu skrējusi tieši nevienu reizi, kaklā kārusies neesmu, raudājusi, lūgusies, manipulējusi arī neesmu. Nē, nē, es neesmu baltā meitiņa-peciņa, jo laikam jau tādas ar precētajiem nemaz nepinas, tomēr fakts paliek fakts – vīrietis vienmēr ir meklējis mani, man tikai ķīseļa raksturs, tāpēc esmu atsaukusies.
Pa šiem gadiem esmu mēģinājusi no viņa šķirties daudzkārt. Vienmēr gan bijis tā, ka noturos amplitūdā no trim dienām līdz divām nedēļām, tad atkal atbildu uz vienu zvanu, otru, pieņemu ciemos (nu kā gan es tā varu viņu ar visiem lakstiem pasūtīt uz ķemertiņu, vai ne?) un tad aidā, viss atkal vecajās sliedēs.
Šobrīd es ceru, ka ir pienākusi pēdējā izrāde, pēc kuras neviens uz bis ne viņu, ne mani neizsauks. Esmu nedēļu diezgan pieklājīgi noturējusies, ignorējot viņa personu, BET vakar viņš pēc darba sagaidīja mani pie namdurvīm. Nu, parastais komplekts – vainīga suņa paskats, asaras acīs, ūētētē. Ieaicināju šamo iekšā, centos runāt par nebūtiskām lietām, viņš tikai slapjām suņa acīm blenž. Stāstu viņam kaut ko par darbu, viņš ņem un nometas zemē, apķeras man ap kājām un sāk tās mīļot un bučot. Jutos neveikli, ļoti neveikli, bet teikšu atklāti – tas mani atkal darīja vāju. Rezultātā – jumtu noraujošs sekss tobrīd bez mazākās nožēlas. Šodien cenšos būt tikpat stipra un oficiāla kā pirms vakardienas vakara, viņam, protams, šoks, jo domāja, ka viss pa vecam, bet, kad es šodien uz viņa zvanu (trešo, ja gribam būt precīzi) atbildēju pieklājīgi, bet vēsi, viņa "Čau, manu mīļum!", šķiet, iesprūda kaut kur rīklē.
Ko es ar šo gribēju teikt? Es jūtos diezgan nesaprotami – kad vakar viņš izgāja pa manām durvīm, es jutu atvieglojumu, goda vārds! Piepildījumu un atvieglojumu, lai cik mauciski tas neizklausītos. Tajā pašā laikā tas nenozīmē, ka šodien man atkal kādā brīdī kaut ko atceroties neizstiepās ģīmis kā skumīgs gurķis un nevilka uz ņuņņām. Vilka, vilka.
Tad nu, bēdu māsas, kuras nebaidās atklāti dalīties pieredzē, kā un kur jūs atradāt burvju podziņu, kas palīdzēja šitādu bardaku no dzīves kancelēt vai vismaz ar godu atstāt aiz muguras?