Vienreiz viens dīvainis no paralēlklases aicināja uz randiņu 14. februārī. Tad nu gāju uz kādu nomaļāku kafūzi, lai nesatiktu citus. Šim tik ļoti vajadzējis mani satikt tieši Valentīndienā, jo esot gribējis man uzdāvināt Maiguma zefīra kasti. Nu ok, lai ir. Pēc pavadīšanas mājās jau sāku to nožēlot, viņš jau pašā sakumā mani atgrūda, jo tajā vakarā, mani pēkšņi apskaujot, konkrēti gribējās izrauties prom, vnk nepatīkams cilvēks šķita. Pēc tam mani bombardēja ar neskaitāmiem zvaniem un īsziņām. Tā kā tik un tā biju vēsa, tad šis jau prasījās nākt pie manis, jo esot bijis kaut kas nežēlīgi svarīgs sakāms, bet es viņu negribēju redzēt ne acu galā un liku izpausties pa telefonu, tad nu šis gandrīz līdz asarām sāka atzīties man mīlestībā, tikai man tas bija kā pret sienu. Likās slimi. Atraidīju. Bet visas robežas bija pārkāptas, kad viņš zināja, kur esmu bijusi, ko darījusi, pat sarunas saturu un detaļas ar kādu cilvēku, pie kura biju atnākusi ciemos un ar kuru viņš nebija pazīstams, it kā izspiegotu! Ok, klīda it kā baumas, ka šis dīvainim piemītot kaut kādas ekstrasensoriskas spējas, bet nu nezinu... Velns viņu zin, ko viņš ar to gribēja panākt, bet tā viņš mani vēl vairāk iebiedēja un atgrūda, jo kā gan tā var jaukties sveša cilvēka privātajā dzīvē! Pa telefonu kādu pusstundu uz viņu lamājos, pati biju pārsteigta, līdz kādam stāvoklim tiku novesta, ka gandrīz vai histēriski spļāvu ārā īndīgākos vārdus. Lieki piebilst, ka, satiekot šo cilvēku skolā, viņš man bija absolūti tukša vieta, it kā viņa nemaz nebūtu.
475
