man ar bija viens tipiņš, kurš uz randiņu kafejnīcā līdzi atnesa divus lielus maksimas maisus, pilnus ar kaut kādām kladēm, avīžu izgriezumiem, mapēm. Tad viņš to visu izlika un sakrāva uz galda, un rādīja man kaut kādus savus aprēķinus par to, cik notērē naudas viens nabadzīgs ķīnietis Ķīnā - cik naudas apēd, cik iztērē uz apgērbu un vēl 100 citās pozīcijās, un visi tie aprēķini bija Ķīnas valūtā - juaņās. Lieki teikt, man bija nenormāli garlaicīgi, jo es tā arī neiebraucu tajās viņa sazīmētajās tabulās un grafikos veselas klades biezumā. Turklāt viņš nebija ne sociologs, ne matemātiķis, ne kas tamlīdzīgs