Pirmā mīlestība

Pirmā mīlestība - kaimiņu puika. Man bija 12, viņam 14, viņš man dāvināja šokolādes un pašierakstītas kasetes :D Nu jau puika ir apprecējies, kādus gadus 5 neesam kontaktējušies, bet nu forša tā sīko padarīšana bija :)

Pirmais puisis 14 gados, neatceros gan vai stipras simpatijas vai iemileesanaas..
pirmaa milestiba bija ar ex, ar tagadejo liekas tagad, ka bus do poteri pulsa :D

Shpindzele.
bet tiešām - katrs cilvēks savādāks. Es patiesībā esmu no tām, vismaz kādreiz biju, man bija viegli sagrozīt galvu un ļoti viegli iemīlējos puišos. Taču tas arī ātri pārgāja. Taču atmiņā palikušas tās tīņu attiecības. Naivi bet skaisti! :D
Tu varbūt esi vienmēr bijusi nosvērtāka, tādēļ tik viegli neiemīlies puišos. Un tas nav slikti.
" Viss nepieciešamais cilvēkam atnāk -
vajadzīgajā laikā, vajadzīgajā vietā un tad, kad apziņa ir sasniegusi vajadzīgo stāvokli... "

Es pat nezinu.Simpātijas, protams, ir bijušas daudz.Un vienmēr ir patikuši vecāki, jau piektajā klasē metu acis uz 12.klasniekiem.Un tad manā redzes lokā ienāca Grēviņš.Kādas tik vēstules nerakstīju.Kauns pat atcerēties :D :D Tagad tikai kaut kā ir nostabilizējies, ka patīk gan vecāki, gan sava vecuma puiši.Ir bijušas ballītes, flirts, skūpstīšanās utt, bet tādu īstu attiecību bijis nav.Reizēm jau sametas tā skumji.

īstenībā es vel joprojām nevaru aizmirst pirmo mīlestību un tas traucē uzsākt jaunas attiecības....
Kādu vakar es braucu mājās, debesīs bija daudz skaistu zvaigžņu. Krītot zvaigznei, es ievēlējos vēlēšanos satikt savu īsto pusi. Nākošajā dienā braucu uz skolu, un ticiet vai neticiet satiku savu sapņu puisi. Mēs iemīlējāmies, bet tā īsti kopā arī nebijām, jo viņš aizbrauca atpakaļ uz savu valsti. Vel tagad sāp sirds, šad tad facebooka paskatos, bet neuzdrošinos uzaicināt...

P.S. Piedodiet par pareizrakstības kļūdām, tā nav mana stiprā puse.

Ehh, mana pirmā mīlestība pirms 1,5 nedēļas, izslīdēja no maniem apskāvieniem. Šķiet, ka paliks ilgi sirsniņā, bet es ar lielu smaidu sejā metos dzīvei pretī! :)

Ha ha, mana pirmā mīlestība bija bērnudārzā, tātad kkādos 4 gadiņos! :) Mums bija īsta mīla un pat kas vairāk- viņš mani bildināja...valentīndienā, atceros, bija tāds plastmasas, rozā gredzentiņš ar lāceniti-balerīnu virsū. Ahh, tādas patīkamas atmiņas. Viņš mani vienmēr aizsargāja, ja citi puišeļi abižoja, vizināja ar improvizēto auto un stāstija kā labāk ietaupīt degvielu :D Bet arī bija kāda ļoti slikta īpašība, viņam bija mīļākā! Tiesa, es vēlējos viņu "adoptēt" un padarīt par mūsu meitu, bet viņš nepiekrita, teica, ka māte ar meitu nevar būt vienā vecumā :D ajj, es aizrāvos.
Tagad mīlas frontē ir tā-nekā. Protams, bučošanās, flirts jau ik pa laiciņam ir, bet tā lai tas aizietu līdz nopietnākām, vai ne tik nopietnām attiecībām, kaut kas stipri petrūkst. Un vispār, man nepatīk mūsdienu mīlestības, kad ir nevis "es Tevi milu", bet gan "es Tevi gribu" :(. Bet es vēl jauna un man vēl viss priekšā! :)


'

17 gados, vēljoprojām neesmu aizmirsusi..

Katru dienu redzu savu pirmo mīlestību un priecājos par dzīvi.

Pirmā mīlestība bija gados 8 laikam, samīlējos kaimiņu puikā, patiku viņam arī... :) Bet tad viņš pārstāja rotaļāties mūsu pagalmā, palika ļoti nopietns un vairs nesazinājāmies... bet atcerējos viņu ilgi, līdz gadiem 14 sirsniņa pukstēja straujāk ieraugot viņu kāpņutelpā vai trolejbusa pieturā... ;)
Manas pirmās attiecībās un īstā mīlestība aizsākās 17 gados vidusskolā un ilgst joprojām, esam laimīgi precējušies :)

Man bija 18, bet attiecības... tā arī nesanāca. Juku prātā tā cilvēka dēļ vēl gadus 2vus vismaz. Tagad... nu, ir, kā ir. Joprojām reizēm iedomājos, kā būtu, ja mēs būtu kopā. Kā būtu, ja mēs tagad saietu kopā... Ja, godīgi - man to gribētos, kaut vai tāpēc, lai saprastu, vai bija vērts tā pārdzīvot. Kaut gan liekas, ka bija gan, jo tas cilvēks bija mans ideāls visā.

Nesen sapratu, ka arī es ne reizi neesmu tā kārtīgi iemīlējusies. Attiecības ir bijušas dažādas, kāds paticis vairāk, kāds mazāk, ir bijis tā, ka cilvēks kļūst ļoti tuvs, bet nekā. Kā nav, tā nav. Bēdīgi, bet cerība mirst pēdējā - joprojām ceru iemīlēties. Eh..

Parakstos gan zem true, gan Ance komentāriem.

Uzskatu ka viņš bija mans īstais, bet tajā vecumā nespēju novērtēt ne šīs attiecības, ne Viņu. Žēl, jo joprojām atceros - visu. Tas atkal traucē veidot kādas jaunas attiecības, kaut gan pagājuši jau būs 4 gadi. Vismaz reizi nedēļā, kāda doma aizlido pie Viņa..

Nelaikā viņš ienāca manā dzīvē, nelaikā!

Man bija 14/15, viņš 3 gadus vecāks, nodraudzējāmies, 2,5 gadus.

15 gados, viņam bija 21, satikāmies 6 mēnešus, nekad neaizmirsīšu šīs attiecības. Man liekas, ka otreiz tā vairs nekad nevienā neiemīlēšos. Aj, cik žēl, tagad precējies, vēl pirms gada gribēja ar mani satikties...

Man bija 16 gadu viņam 20 , kad pirmo reizi iemīlējos, bija attiecības 3 gadus, daudz jauku atmiņu , bet biju jauna un viņš bija salīdzinoši jauns, jo negribēja neko nopietnāku, toties es pēc trim attiecību gadiem vēlējos kaut ko nopietnāku un stabilāku...bet kā ir tā ir. Es nenožēloju un esmu priecīga par šo pieredzi :) Tagad ir tikai labās atmiņas palikušas.

Shpindzele,

20 gados vēl neesmu ne reizi iemīlējusies. cerams tas nav pārāk nenormāli

ehh, man tāpat, neesi vienīgā. :D
ir bijušas aizraušanās, patikšanas, reizes, kad liekas, ka tā ir mīlestība, bet īsta mīlestība nē.
nezinu vai tas ir normāli, vai nenormāli, bet mīlestība jau nav tāda lieta uz ko sevi var piespiest.

Pirmo mīlestību atceros katru dienu :D - mēs vēl joprojām esam kopā. Varbūt šķiet dīvaini, bet pirmo un vienīgo reizi iemīlējos 19 gadu vecumā. Līdz tam neticēju, ka tāda mīlestība vispār pastāv(garš un sarežģīts stāsts).

Ar savu pirmo "mīlestību", ko drīzāk jāsauc par saķeršanos, uzaugu bērnības dienās, tātad apmēram 5-6 gadi. Līdz kādiem 9 gadiem skaitījāmies viens otra simpātijas.
Man ir bijušas divas ilgstošas attiecības, bet mīlestību vēl neesmu piedzīvojusi. Tātad varu teikt, mana īstā pirmā mīlestība vēl tikai būs. :)

pati īsti neatceros, bet oma teica, ka bērnībā biju samīlējusies kaimiņu puikā/vīrietī, jo man tad bija gadi 5-6, bet viņam jau ap...20 vai vairāk, jo atceros, ka viņš jau bija arodeni pabeidzis. kad viņš atbaruca pie savas mammas uz vasarnīcu tad es visu dienu esmu stāvējusi pie sētas un skatījusies, interesanti, ka viņš runāja krieviski, bet sapratsies mēs sapratāmies, jo mani tad laida pie viņa spēlēties ( cik nu tādam vīrietim interesē mazas meitenes un rotaļas :D ) un tad viņš sāka strādāt par jūrnieku un kad bija krastā tad veda man žāvētus banānus, man banāli riebās, bet tos es ēdu, jo tos taču man iedeva Viņš! Interesanti, ka vārdu es viņam nezinu! :D

tāda nopietnāka mīlestība jau apzinātā vecumā sākās no gadiem 16it. Kopā kā pāris nekad neesam bijuši, ir bijuši visādi romantiskie mirkļi ar viņu pirmo reizi sapratu kā ir kad zeme pazūd zem kājām...

Man bija 15.gadi, atceros, bet laprat neatceretos :D