Jap, kārtējā diskusija par šo tēmu, bet man tiešām jau ir apnicis, ka nespēju sevi tā pa īstam iemīlēt. Šī vienmēr ir bijusi mana lielākā dzīves problēma - nespēja sevi mīlēt, novērtēt, pieņemt. Un nav jēgas ieslīgt sīkumos, kāpēc tā - jā, morālie pāridarījumi agrā bērnībā, bet šis nebūs gadiem ilgs psihologa kurss, tāpēc par to nav vajadzības runāt.
Man ir reāli apnicis, ka sevi vsp nenovērtēju, ka nespēju sev saskatīt skaistu nākotni, ka neticu, ka cilvēkiem patīku, jo laikam jau pati sev nemaz nepatīku. Un pat nav tā, ka nepatīku vispār. Laikam vienkārši nepatīk pietiekoši. Bet galvenais, man šķiet, ka citiem nepatikšu nemaz, kas liek man juties nedrošai un baidīties pat komunicēt ar cilvēkiem.
Gribētu dzirdēt no meitenēm, kam bija tāda pati problēma, bet kas to pārvarēja - kā? Jo es vnk esmu apjukusi un nezinu ar ko lai sāk. I'm clueless.
Un lūdzu ne tos ''pārgudros komentārus'' kā ''vnk iemīli sevi''. Pareizi, kāpēc gan es to jau agrāk neiedomājos?
53
