Attiecībās ar vienu vienīgo.

Nu, ja sis virietis ir tavs pirmais un vienigais, tad man tevis zel!
Ar savu esmu ta isti kopa no kadiem 18-19 gadiem. Jau skolas laika, kad bija 15 puisi rakstija vestules, aicinaja pastaigaties, pecak jau rakstija sms (labakai tas, ka mums uz gimeni bija tikai viens mobilais, dazreiz dabuju suku no teva), zvanija uz majam, tad jau klubi tas un sitais. Loti vertiga pieredze, kuru ne pret ko negribetu samainit un loti priecajos, ka man tada bija.
Un tagad man ir mans vienigais, kuru ari ne pret ko nemainitu. Mana gadijuma viss bija ka tam jabut, bet tas kuras nav izbaudijusas jaunibas trakumus - nu zel, jus visu laiku tirdis ta doma, ka kaut kas nav izdarits.

Man pazistama meitene kopa ar savu viru jau no 15 gadiem, tas vinas pirmais un vienigais, tikai pedeja laika baig jutami lien citiem dzekiem klat, kad iedzer!

Es biju attiecibas 10 gadus, no 16- 26 un tagad esam skirusies. Sakuma man ari likas, pat kaut kur mazliet forsi, ka ta. Varesu izbaudit dzivi. Bet es nemaz tik loti tagad netrakoju par klubiem, vai nelaizu ar nez cik viriesiem. Man atkal gribas nopietnas attiecibas. Jo esmu pieradusi but ar virieti kopa. Tagad vienai ir mazliet jociga sajuta.

Aņčukiņš_ ta vien liekas,ka sheit mekle tadu,ka apstirpinajumu tam,ka velies tomer iet un izbaudit dzivi

Un vispār, NAV foršu vīriešu daudz. Tā tikai no malas izskatās, bet tiešām, normāls ir retais!

+++ pilnigi piekritu! Tapec japiedoma, vai tiesam del savas brivibas tu gribi ziedot forshu chali!

Un pie tam, ko jūs domājat ar dzīves baudīšanu? Sekss? Hmm, nezinu, vai WOWWWW būs ar kādu citu, pret kuru nav TO jūtu..

Dominika
par to es tev piekritīšu,ka visulaiku ir tā,kā Tu saki,
teikšu ka abiem ir tā sajūta,ka kaut kas nav izdarīts,paspēts....

Aņčukiņš, tu mīli savu vīrieti? ja nē,tad šķiries. Bet ja mīli,tad kāda jēga tev no cita? Ko tev mainīs dzīvē tas,ka vēl viens pimpis pabūs tevī? :D Jūs par iztrakošanos jaunībā uzskatat vāļāšanos ar večiem pa gultām?

zizhele,par to mīlestību nemāku teikt,vairs....


Bet nu,fuuuui
ja tā pasaka ,tad vispār nevienu negribas sev blakām:D

brachinjsh - Pašlaik jau arī nekas nevēsta par to, ka viņš kaut skatās uz citu pusi - tikai es. Un es arī līdz tiem 17 biju tāda, it kā tikko no ķēdes norāvusies :D Brīnos, ka vispār viņam iepatikos, jo viņš ir pavisam pretējs. :D Rutīna mūsu attiecībās laikam nekad neistāsies, abiem ir diezgan valdonīgs raksturs - varam skaļi izsmieties, apvainoties, izkliegties un tad atkal samīļoties - pilna emociju gamma! Pluss, manuprāt, ir arī tas, ka sākām dzīvot kopā pēc 2 kopā būšanas gadiem, nevis uzreiz.
Sevi gan reizēm pašaustu - reiz pieļāvu kļūdu (protams, varbūt liktens to izstrādāja un tā tam bija jābūt) - satiku senu ļoti labu draugu, dvēseles radinieku, tā teikt un tad tas vienkārši notika. Ļāvāmies visai tai burvībai. Tad likās - kāpēc mēs neesam kopā? Bet arī viņam ir attiecības. Tad viņš aizbrauca uz ārzemēm un abi atgriezāmies realitātē.
Mans draugs par to neko nezina, bet nojauta..
Manā dzīvē ir vajadzīgs tāds kā adrenalīns ik pa laikam, iespējams tāpēc tā notika. Bet ļoti negribu sāpināt savu draugu, tāpēc ir sirdsapziņas pārmetumi par to sānsoli..

es ar savu vīru arī esmu kopā no 15 gadiem. Dažādu apstākļu dēļ sākām agri dzīvot kopā, tādēļ arī tas rozā brļu periods pagāja diezgan ātri. Man ir bieži uznākuši periodi, kad likās gribu izbaudīt tos taureņus vēderā, bet par attiecību pārtraukšanu nebija ne runas. Uznāca arī viena liela krīze, kad likās nu gan pienācis laiks iet katram savu ceļu. Bet tad mēs abi padzīvojām atsevišķi un tad sākām cīnīties par attiecībām un arī atcerēties kāpēc viens otru iemīlējām un sapratām ka tas jau nekur nav zudis. Sapratu, ka tādi periodi nāk un pāriet, tikai vajag viņus pārdzīvot nevis katram skriet uz savu pusi. Kat šīs vētras norimstas, tad vienmēr novērtēju cik tas patiesībā ir forši, ka esmu atdevusies ar savu sirdi, dvēseli un ķermeni tikai vienam cilvēkam. Domāju šādi lūzuma periodi uznāk jebkurās ilgstošās attiecībās. Ja nevari izlemt vai turpināt vai nē attiecības, tad tiešām iesaku padzīvot atsevišķi un saprast kā ir labāk, ar otru pusīti vai nē, ja saproti, ka viņš ir tā vērts, lai turpinātu (un nejau tāpat vien jūs nodzīvojat tik ilgi kopā) tad abi dariet visu iespējamo, lai pazustu jebkādas domas par attiecību izbeigšanu. Veiksmi! Un zini, jebkurš lēmums, kuru pieņemsi, būs pareizs! Tik tiešām viss dzīvē notiek uz labu.

Nelasīju komentārus, bet vai nav tā, ka jums ir iestājusies rutīna? Iespējams vajag dažādot savu ikdienu...
Es nezinu, bet arī esmu no tām, kurai ir viens vienīgais - pirmais un pēdējais, precējušies arī esam jau, bet nu ne mirkli, patiesi ne vienu mirkli es nebiju iedomājusies, ka kaut ko esmu tāpēc zaudējusi, ka neesmu skrējusi pa n`tajiem mačo. Man bijusi pasakaina jaunība, arī kopā no gadiem 17-18, bijuši tauriņi vēderā, randiņi, negulētas naktis, caurām naktīm sms un sarunas, un varu droši pateikt, ka laikam ejot attiecības tikai uzlabojas tās kvalitātē, jo parādās dažnedažādas iespējas kā var izklaidēties, kā var viens otru iepriecināt... :)
Ja es mīlu, tad mīlu uz mūžu, novēlu arī tev atrast to mirkli, kad kopā bijāt laimīgi, apdomā kā vērst visu labāk, iemīlies vēlreiz savā vīrietī :)

Mīļs paldies meitenēm,par komentāriem un savu dalīto pieredzi:)

nu te jau nevar īsti saprast - es neteiktu,ka vainīgs ir viens vienīgais. es teiktu,ka te jau problēma ir tajā,ka no 18 gadiem tu dzīvo kopā ar šo cilvēku. jau no 18 gadiem esi spiesta taisīt kādam ēst un tīrīt māju - tēlot lielo saimnieci,kamēr citi centās pabeigt vidusskolu, iztrakoties, izstaigāt pa klubiem, iestāties a-skolā un pa vakariem tusēja uz velna paraušanu, (ganjau,ka autore arī tusēja), bet vienmēr bija tā apziņa,ka tev jāiet mājās un jātaisa ēst un jāuztur kārtība.
šobrīd man ir periods,kad no visas sirds nožēloju,ka nebij mans tagadējais man pirmais....es atdotu jebko, lai tā būtu bijis.
nedomāju,ka ir vērts saraut attiecības,jo gribās (atvainojos) nopisties ar citu. bet ja ir vēlme - pamēģini. nekas citādāks pa lielam nenotiek.

Jūs par iztrakošanos jaunībā uzskatat vāļāšanos ar večiem pa gultām?
Nē, es tā neuzskatu, ja aiziet uz randiņu, tad tas nenozīmē, ka uzreiz pa gultām lēkā. Viss kopā, tā sajūta, ka esmu brīva, kaut kāda otrā elpa, ir sajūta, ka uz dzīvi skatās nedaudz savādāk...

Neesmu no tām kas uzreiz metas gultā,ne kā ne savam puisim cik ilgi liku gaidīt,kad būšu gatava pirmajai savi reizītei:D

Šaubos ja ar tagad būtu brīva,varētu jau otrajā tikšanās reizē adoties.
Pārāk stipri mīlu sevi!:D

umm. šitas temats tāds slidens.
man nopietnas attiecības sākās 15 gados un ilga gandrīz līdz 19.. es gan izšķīros, jo man pazuda jūtas, nebija kaut kas līdz galam... Jā, un arī iekšā sēdēja tas, ka gribētos izmēģināt ar citiem, ja nu foršāk un tā ( neiet runa tikai par seksu). Izmēģināju arī. Bija forši, patika uzmanība, tā brīvības sajūta un flirts. Neko nenožēloju, tā bija forša pieredze, bet neteikšu, ka kaut kas ļoti krasi atšķīrās sajūtu ziņā.
Okei, tagad atkal esmu nopietnās attiecībās un tagad ir ļooti labi :) Bet tas ir viens gadījums no daudziem. Tie visi izmēģinājuma trusīši bija principā tas pats, kas ar pirmo- kaut kā trūka un viss.. kamēr atradu īsto.
Ja Tev viss ir okei- gan seksā, gan čalis izturas forši un ir tas klikšķis, tad nav vērts meklēt apkārt. Būs ilgi jāmeklē, kamēr atradīsi atkal to klikšķi ar kādu citu. A ja kaut kas trūkst, tad gan neredzu iemeslu, lai to nedarītu.
Manuprāt, Tev vienkārši gribas atsvaidzināt attiecības, atkal taureņus vēderā un sajūtu, ka esi spešal. Un to var izdarīt arī neizmēģinot citus čaļus :P

Būs ilgi jāmeklē, kamēr atradīsi atkal to klikšķi ar kādu citu.

ja vispār atradīsi....varbūt šis ir vienīgais klikšīgais priekš tevis? īstais?

ja vispār atradīsi....varbūt šis ir vienīgais klikšīgais priekš tevis? īstais?

arī fakts. es gan nezinu, vai ticu tikai vienai, liktenīgajai mīlestībai.

Nogurums uznāk,bet 1 ir daudz labāk nekā pagātnē piedzīvotā daudz vīriešu uzmanība/flirts/nekas nopietns...Vīrieši kā ienāca,tā arī aizgāja,bet 1 palika un neko nenožēloju,jo iegūvu ne tikai patstavīgu vīrieti,bet arī dvēseles draugu:)

Mans stāts ir līdzīgs tavējam. Un arī mani kādreiz mocīja šādas domas.
Taču esmu sapratusi, ka neko daudz neesmu zaudējusi - dzīvi vari baudīt arī ar otru cilvēku. Un VIŅŠ ir mana lielā dzīves vērtība, nekam citam nav nozīme. Neuzskatu, ka esmu ļoooti daudz zaudējusi tikai dēļ tā, ka neesmu "izskraidījusies".