Nav ēstgribas

Ja problēma galvā, tad psihologs.

Man parasti tas ir slinkums :D Slinkums gatavot ( vai riebums gatavot) tāpēc kad emsu mājās man ēst gribas nav... bet darbā gan nevaru sagaidīt pusdienslaiku...

Bet vispār iegooglē.. ir viskautkas ar ko varot palielināt apetīti...

lasīju par dillēm...

Nezinu, cik galvā,ja apzinos problēmu. Cenšos ēst, bet nevaru neko apēst.
Ir gan nedaudz stresaina ik diena, bet neatkarīgi no tā, pirmā ēdienreize ir ap 17.30.
Ātrāk vienkārši nevaru neko biezāku par ūdeni norīt.

Varbūt kādai ir bijusi līdzīga rakstura problēma un var ieteikt kādu labu uztura speciālistu?

Es sāktu ar ģimenes ārstu. Lai veic izmeklējumus. Varbūt ir kāds medicīnisks iemesls, ja pēkšņi vairs negribas ēst.

nu tieši tā- stress. pati pareizi pateici. nu tad tev tiešām jāgriežas pie psihologa, jo man tā arī bija sākumā, kad sāku strādāt jaunā darba vietā. un arī tagad ir tā, ja kkas nenormālā steigā noteik, vai kāda ķibele atgadās un viss aizkavējas, bet visam jābūt gatavam tad, kad tam jābūt :D

Ar ģimenes ārstu ir problēma, jo pati esmu Rīgā, ārsts laukos,un visā visumā neko prātīgāku par nosūtījumu nevar dabūt.
Tāpēc man ir vieglāk no otra gala, atrast speciālistu, noskaidrot, kādas analīzes nepieciešamas,un tad,ja iespējams, dabūt nosūtījumu.

Brīvdienu ārsts, konsultācijas slimību gadījumos Maksas uzziņas (0.73Ls/1 min): 90003200 Vienīgais sakarīgais, ko varu ieteikt, šeit pakonsultēties, ārsti labāk varēs ieteikt, no kura gala sākt :)

Man pašai ir bijis, ka nedēļas beigās uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt, cik reizes normāli esmu ēdusi, pēc tam atkal ir ok.

Jap, stress. Es arī pie lielākiem stresiem nevaru ieēst neko, ā un vēl MR laikā citreiz negribās ēst.

Man arī uznāk periodi, kad vienkārši negribas ēst. Bieži vien ēdu tikai tāpēc, ka vajag. Iemeslu neesmu atšifrējusi, bet stress tas noteikti nav.

Jā, man arī ir raksturīgi stresā neēst, bet līzko nomierinos-atgūstu normālu ritmu.
Diemžēl, tagad šis periods ir ievilcies uz diviem mēnešiem, un neatkarīgi no ta vai esmu stresā vai neesmu, neēdu.

Tā kā tā jau esmu tieva, un esmu jau zaudējusi 5 kg, vairāk negribas.
Aptiekā arī nekādus ēstgribas stimulatorus nopirkt nevar.

Man arī vairs nav nekādas ēstgribas. RIMI vairs nespēju neko nopirkt, jo liekas ka viss ēdiens ir vecs, apgrābstīts un vēl sazin kas. :D ( runa ir par uz vietas gatavoto: bulciņas, siltie ēdieni un gaļa)

Kad biju maza, arī nebija ēstgribas. Man lika dzert kaut kādus vitamīnus, situācija uzlabojās. Painteresējies aptiekā.

Man tā bija laikam mēnesi atpakaļ, ~ 2-3 nedēļas, ka uz ēdienu vispār skatīties nevarēju (tas nav man tipiski). Pat savu mīļo gaļu nevarēju ieēst, ēdu nedaudz dārzeņus utt. Bet nu pārgāja kaut kā. Nevaru teikt, ka man tas bija no stresa vai karstuma, bet nu kas zin.

Man atkal tieši pretēji. Ēdu, kad vajag un kad nevajag. Nav ne jausmas kā to pārtraukt.

Eest shad tad negribas, tad kad pashai jataisa kaut kas, tad pakjeru kaadu shokoladi pa fikso noriju. Bet tagad esmu ari no shokolades atteikusies ljoti ljoti gruuti tas ir :D

varu aizdot mazliet no savas estgribas :D

Man liidziigi ka Roxy... Ja maajas,aiz slinkuma pat nergibas est(ko nevaru atlauties,jo momenta kritu svara,jau ta esmu tieva,nu ne skalins,bet tomer),bet ja emsu darba,skaitu minutes lidz pusdienam :D

Mardzita Sheep
maini bildi atpakaļ...es tevi vairs nepazīstu :D

Viens ire psihologs, bet ja nu lieta ir kādos gremošanas orgānos. Ja Sintijai liekas, ka tas tiešām ir traki, tad ģimenes ārste te būtu vietā.

man no liela stresa bija tā ka nevarēju neko apēst, negribejās vispar neko, arī nometu kg, bet līdz ko stresi beidzās, tā pamazam atkal lenām parādijās estgriba, takā tev jāpiedomā noteikti par stresu..
arī pēc lieliem pārdzīvojumiem pazud kadu laiku ēstgriba..