Sveikas!
Laikam, lai visu Jūs spētu saprast es īsumā izstāstīšu visu situāciju. Sāku tikties ar ļoti simpātisku puisi, man viņš iepatikās jau pirmajā tikšanās reizē, izrādījās es viņam arī, nu tā sākām tikties, viss vienkārši brīnišķīgi, likās nav neviena mīnusa viņam un tā mēs kļuvām kā pāris, taču sāku pamanīt, ka viņš kļūst nervozs, kad sāku pieskarties viņam, kad lieta iet uz seksa pusi. Es pajautāju vai viss kārtībā, tad viņš man arī atzinās, ka viņam tas vēl nav bijis, es no sākuma biju drusku apstulbusi, bet es ļoti novērtēju to, ka viņš spēja saņemties un pateikt to pirms visa iepriekš. Bet nu tas nav galvenais, jo tas mani nemaz neuztrauc, man tieši otrādi kļuva ļoti patīkami, ka es varu kļūt par viņa pirmo. Pienāca tāda reize, kad viņš un es bijām gatavi tam, ptotams, viņš ļoti nervozēja, cik es to redzēju, bet tā centās, lai man viss patiktu, pirmā reize bija ļoti ātra, par ko es arī nebrīnījos, taču problēma ir tajā, ka viņš nespēj pilnīgi atbrīvoties, mums jau ir bijušas vēl divas reizes, kas teikšu godīgi nebija sliktas, nācas gan uzņemties virsroku, bet kopumā priekš viņa bija labi. Mani māc bailes, ka viņš nespēs atbrīvoties un beigt kautrēties, gribu, lai uzticas man un zina, ka viss ar laiku būs ideāli, ja viņš vairāk atraisīsies un stāstīs man par savām emocijām, sajūtām, bet kā panākt to, lai viņš sāk vairāk dalīties savās sajūtās? Tas skan muļķīgi, bet viņš kopumā ir ļoti kautrīgs, un man ir sajūta, ka viņš kautrējas no manis, jo viņš nav bijis man pirmais, kaut gan biju teikusi, ka mani neuztrauc tas, ka pagaidām mums seksa dzīve nav nekāda trakā, bet to taču var labot vai ne? Kādas ir Jūsu domas par to visu? Zinu, te vesela eseja, bet nu kā rīkotos Jūs šādā situācijā?