Raudāšana vīrieša klātbūtnē

Nu cilvēki ir dažādi. Vieniem asaras nāk tikai tad, kad noticis kaut kas nu dikti šausmīgs, cits raud par visu. Es esmu ļoti emocionāla un raudu, skatoties pat padumjas filmas, lasot grāmatas vai redzot aizkustinošas bildes. Gandrīz katru reizi, kad mēs strīdamies, man "sakāpj" asaras un es sāku raudāt. Līdz ar to - esmu viņa priekšā raudājusi neskaitāmas reizes. Bet viens pluss tam ir, kad es raudu, viņš atmaigst un pārstāj strīdēties.

Libra- tad, kad esmu viena, tad arī paraudu pie aizkustinošām ainām filmās vai grāmatās, bet neizmantoju kā ieroci, lai vīrietis atmaigtu. nu nezinu, man tas nav pieņemami. tu arī raudi ja strīdaties pat tad, kad tu esi vainīga?

Tam nav nekāda sakara ar izmantošanu - kas tās par iedomām, ka cilvēks raud tikai tāpēc, lai kādu iežēlinātu? Cilvēks raud, jo viņam ir bēdīgi un vai nav vienalga, kas tam ir par iemeslu.
Strīdi ir dažādi - ja esmu dusmīga, es neraudu, bet, ja esmu skumja - sanāk.

Tavs piemēros skaidri parādās, kamdēļ tik grūti viedojās attiecības mūsdienās. Cilvēki negrib saprast otru, neciena otru un nav nekādas mazākās atbildības sajūtas. Diemžēl, bet attiecības neveido viens cilvēks, bet divi. Mūsu laikos sievietēm un vīriešiem lielai daļai valda uzskats, ai viņa/š man šītā, kamdēļ man tas jāpacieš, es taču varu dabūt un esmu pelnījusi 100 reiz labāku, un tā katrās attiecībās, kamēr 40 un vairāk sasniegti.. problēmu sakne, bieži jāmeklē sevī - kā risināt komfliktu, kā veidot attiecības.

esmu raudājusi - gan skumīgos brīžos .. bet kādas divas reizes ar ķīviņos - es kaut kā noslēdzos tādos brīžos un neko nesaku .. vienkārši raudu ... bet protams, es mēģinu kaut ur nolīst vai ieslēgties kādā istabā - ķipa lai neredz...

ak, un ja par raudāšanu, bet ja sāp , kāpēc tas ir jāslēpj? Mans pirmais komentārs bija vairāk par psihošanu, bļaušanu, roku palaišanu un vienkārši ārdīšanos.

Murr Murr tjipa lai neredz, bet lai zina :D

Libra - bet savas emocijas reizēm var pievaldīt, kas ir piemēram nevietā. ja es būtu vīrietis, man bieži raudoša sieviete sen jau būtu apnikusi un pašam kristu uz nerviem. manuprāt, pārlieku liela emocionalitāte arī nav nekas labs, un būtu jāvēršas pie psihologa, lai risinātu šo problēmu, lai pie mazākā sīkumiņa nesāktu pinkšķēt. nesaku, ja retu reizi sanāk, jo katram mums ir jūtas. arī uz mana pleca mans vīrietis man ir paraudājis, kas tiešām ir drosme un uzticība, bet ne jau tas notiek bieži

vīrs mani raudam vairāk kā 2gadu laikā ir redzējis laikam 3x un tas arī bija grūtniecības laikā-hormoni gan jau pie vainas

DIO- nu tev piemēram sāp kkas katru otro dienu, lai raudātu sava dzīvesbiedra klātbūtnē? es nebiju domājusi, ja tiešām ir noticis, kas sāpīgs.

Agrāk biju stipra, nekad neraudāju puiša klātbūtnē,līdz ar mani notika KAUT KAS. Pēkšņi kļuvu emocionāla, līdz pat šai vasarai viņa klātbūtnē biju raudājusi kādas reizes 3. Bet šovasar jau ir bijušas n-tās reizes, bet tas nav tāpēc, ka es censtos kko panākt. Man vienkārši sirds ir pilna, emocijas iet pāri malām. Es varu sēdēt un tad vienkārši asaras sāk birt, vai arī, ja viņš netīšām pasaka kko, par ko es esmu sadomājusies. Un man riebjas, ka pašlaik nevaru sevi kontrolēt.

Nu redzi, tu neesi vīrietis, tev nav jāsadzīvo ar bieži raudošu sievieti (kas ir bieži? reizi dienā, reizi nedēļā, reizi gadā?) līdz ar to tev nav pamata tagad apcerēt citu cilvēku emocionalitāti un tās ārstēšanu.

Sany, ja tu dramatizē raudāšanu, tad tas aiziet pie pirmā komentāra, lai gan personīgi es nepazīstu sievietes, kas raud katru dienu spilvenā vai uz vīrieša krekla. Es biju domājusi raudāšanu, kas īr īsta, nevis mākslīga, savai iegribu apmierināšanai.

kas Tev tā par stulbu iedomu, ka sievietes raud tikai lai iežēlinātu veci? un kā Tu vispār vari atšķirt- raud, lai iežēlinātu, vai raud, jo ir sāpināta? baigā eksperte esi ?
Tas ir stulbi, ja asaras izmanto kā ieroci, bet neredzu nekādu iemeslu nosodīt sievieti, ja viņa raud tāpēc, ka ir sakāpušas emocijas un jūtas sāpināta..

es drauga priekšā esmu raudājusi neskaitāmas reizes.
nejau,lai iežēlinātu, bet es vienkārši tāda esmu...bērnībā es raudāju,pat ja man tētis uzbļāva vai salamāja,lai pie galda necūkājos, vai nestrēbju vai vēl ko..itkā nekas tāds, bet asaras jau bira kā pupas....man vispār besij ja uz mani kliedz,vai ja jāstrīdas,tāpēc man jau automātiski sāk birt asaras..un nekāda sakara ar iežēlināšanu.
strīdos tieši gribētu palikt ar dzelzs lēdijas seju un pateikt savu sākāmo un punkts, bet parasti sāku biļāt un no manas puses strīds ir beidzies...
tādi tie cilvēki ir..tāda es esmu..

Patiesībā ļoti bieži :( Mūsu strīdi ar to arī visbiežāk beidzās. Vispār esmu diezgan raudulīga un viegli ievainojama.

Dažas reizes esmu raudājusi (vairāku gadu laikā), bet ne jau par vienu pateiktu teikumu no vīrieša puses. Bet kad strīds jau notiek labu brīdi un no viņa puses ilgāku laiku saņemu tādus vārdus, ko ir sāpīgi dzirdēt no tuva cilvēka, tad vienā brīdī es salūztu, sāku raudāt un noslēdzos sevī. Viens mazs piemērs, kad es salūzu: es viņam uzdevu jautājumu, ko viņš darītu, ja es paliktu stāvoklī, jo hormoni tā īsti nav100% droši. Vienīgais risinājums viņaprāt ir aborts, es ilgi skaidroju, ka psiholoģiski es to izdarīt nevarētu, kā arī ir risks pēc tam netikt pie bērniem vispār utt. Bet viņš tāpat palika pie sava aborta. Tā mēs kādas 20-30 min strīdējāmies, līdz es salūzu un sāku raudāt, jo man tas bija sāpīgi, ka pēc 2 gadu kopā būšanas viņš var tā man pateikt.

Sany, savu viedokli jau izteicu mia diskusija. Asaras, ja ta nav telosana, nav nekads tragisks, bet parasta emocijas paradiba. Nju nezinu, vai ir cilveki, kas regulari raud. Pati ari esmu neskaitamas reizes raudajusi puisa klatbutne, jo esmu emocionala, seviski jau pms laika. Iemesli raudasanai parasti ir izmisums strida laika, kad tu nezini ko iesakt, neveiksmju posms, kad skiet tevi neviens necensas saprast. Nu un? Mans puisis no ta nav aizmucis un lieliski saprot manu emocionalitati.
Nevar cilveks but akmens, nejutigs. Un cik tu ilgi turesi visu ieksa?

un jā - neraudu, lai iežēlinātu, bet tāpēc, ka sāp sirds un savādāk tai brīdī nevaru, tas pat nedomājot notiek.

Libra- es neesmu eksperte, bet nu tad pajautāšu, cik tad tev tas bieži sanāk?ja tu pati saki, ka tas ir bieži, tad tu to arī apzinies, nevis es pateicu, ka tu bieži raudi.

DIO- bet es nedomāju to, ja tas notiek brīžos, ja varu atļauties teikt, kad drīksti raudāt vai pie liela strīda. es nezinu, es nevēlētos būt kopā ar puisi, ja man dēļ kādiem pāris ne tā pateiktiem vārdiem būtu jāraud vai bieži jāstrīdās. DIO- bet es tādas pazīstu, un diemžēl, tas ir briesmīgi. nu varbūt ja ne katru dienu, bet nu katru otro noteikti.

lapsīgā-tu taču katru dienu vai reizi nedēļā cerams nejūties sāpināta? es šeit runāju par to, ka raud gandrīz katru dienu un ne par ko, tas ir, katrā ziņā lietas par kurām var aprunāties, nevis uzreiz raudāt un pasludināt otru par vainīgu.

zilbuliite-nevar aplikt arī ar dzelzs lēdijas seju un justies kā uzvarētājai. attiecībās nav jācīnās par to, kurš uzvarēs vai zaudēs bet jābūt vienotiem. attiecības tā jau ir trausla lieta pati par sevi, kur vēl apkārtējie citrreiz mēģina savu pirkstu pielikt, ko nevajag pieļaut. ne vienmēr pēdējais vārds nozimē to, ka jūs būs laimīgi. es gribu redzēt savu vīrieti laimigu un justies pati laimīga, to sajūtu dāvāt viņam un saņemt to pašu pretī.

Mežāze-kāpēc tev sp ir vajadzīgas tādas attiecības?esmu lasījusi tavas diskusijas. labāk būtu izšķirties, nevis bieži strīdēties un raudāt

Raudu bieži, jo savas emocijas nevaru savaldīt. Esmu pārāk pat emocionāla.. Raudu pie katra sīkuma.. Nu, bet protams, nejau katra strīda laikā bimbāju, ja viņš man sāk kaut ko pārmest, kas mani aizvaino, vai, ja pasaka kaut ko nesmuku, tad izplūstu asarās.. Un tad viņš sāk mierināt un lūgt piedošanu, saka, ka tā neesot nemaz domājis un tt..
Nekad nav bijis tā, ka speciāli sāku raudāt...