Tā laikam arī ir.
Manuprāt, ja mēs otru pusīti redzam ikdienā teiksim vismaz 5h, tad mēs viņu sākam uztvert kā pašsaprotamu, gaidam arvien kko vairā, prasības aug, bet, ja varbūt kādu darbdienu sanāk gandrīz nesatikties kā tikai uz kādu stundiņu, jo darba laika atšķirās, tad mēs šo laiku veltam tikai viens otram un viņš liekas svarīgākais cilvēks uz pasaules. es nevarētu teikt, ka es pēc sava mīlotā vīrieša neilgojos katru dienu, bet, ja es viņu satieku kādu reizi tikai pirms gulētiešanas, tad rodas tas gaidīšanas prieks, lielāks mīļums un šķiet, ka tiek baudīta katra minūte, kad esam nomodā.
Agrāk man likās, ka varu tikai ar šo cilvēku ik minūti pavadīt kopā, bet tagad es pati ko varu darīt arī savā nodabā, kad viņa nav. un tas nemaz nav slikti, es atrodu laiku sev, gaidu mājās draugu un nečīkstu, ka viņam vēlu beidzas darbs cittreiz (kas šeit ir biežs problēmjautājums).
Kā jūs pavadat laiku, kad esat vienas mājās? Es paskatos tv, ja jāpastrādā, tad esmu pie pc, taisu ēst, noepilēju kājas, palasu, pavingroju. vīrieša klātbūtnē es nevingroju :D bet vai kāda to dara? līdz ar to man tas nesanāk regulāri, lai gan vēlētos.
8272
