Bail no dzemdībām.

Es vnk baidos no tā, ka darbā man ir pietiekams stress,esmu skolotāja, troksnis, vecāki un vadība ir nežēlīga attiecībā uz slimības lapām!

Izklausās diezgan briesmīga skolas vide, brr... Es arī esmu skolotāja, esam sākuši pamazām plānot beibiku, bet man domas par darbu ir pēdējā plānā, nu neiešu es savu grūtniecību pakārtot tam, lai darbā citi justos labi! Kā sanāks, tā sanāks un vadībai būs vien jāatrod aizvietotājs, par vecāku viedokli vispār neuztraucos, viņi vēl dāvanas pasniegs par šādu soli :D

Domā par sevi un savām vēlmēm, nevis par kaut kādu briesmīgu direktori :)

Baidīties ir dabiski, es arī baidījos no visa.
1. Sākumā man bija šausmīga toksikoze- vemstoties nometu kādus 4 kg. Ar laiku pat zināju, kādus produktus labāk ēst, lai vemšana būtu garšīgāka :D Ābolus neiesaku :D
2. Visu grūtniecības laiku bija bailes no dzemdību sāpēm, domāju, ka man fiziski nebūs spēka ''izstumt'' bērnu, bet viss bija kārtībā. Savās fantāzijās dzemdības biju iztēlojusies dāāudz grūtākas, begās pat biju pārsteigta, cik viegli bija. Āā, kad process jau gāja uz beigām, mani sabiedēja, ka durs ūdeņus, tad paņēmu EA. Sāpes pazuda, bet atgriezās, kad mazajam bija jānāk ārā(tad bija tāds kā šoks, jo es vienkārši sēžu, neko nejūtu un tad BĀC sākas mežonīgas sāpes). Tiesa gan, vīrietis bija blakus, palīdzēja. Un tā ir taisnība, ka viss aizmirstas, tiklīdz bēbis ir uz rokām.
Jau nākamajā dienā teicu, ka varētu dzemdēt vēl :D

Ziniet, man dīvaini šķita tas, ka es nevaru atcerēties, kādas tās sāpes bija. Vienkārši nav, ar ko salīdzināt, vārdos neaprakstāmas.

Ziniet, man dīvaini šķita tas, ka es nevaru atcerēties, kādas tās sāpes bija. Vienkārši nav, ar ko salīdzināt, vārdos neaprakstāmas.

Patinu filmu atpakaļ, sapratu, ka arī neatceros tās sāpes. :D

Es gan nevarētu pašlaik teikt, ka grūtniecība ir skaistākais laiks sievietes dzīvē. Un tām, kuras parasti uzstājas, ka grūtniecība nav slimība, arī labprāt kaut ko "skaistu" viņām pateiktu. Esmu jau pāris mēnešus stāvoklī, man ir grūtniecības sarežģījumi dēļ neseniem lieliem pārdzīvojumiem. Esmu gulējusi slimnīcā, arī mājās ir gultas režīms. Protams, ka reizēm uznāk sevis žēlošana un liekas, ka visām viss tik labi noris, bet man šitā. :( Bet lai arī tik daudz apstākļi sakrita vienlaicīgi, esmu tomēr laimīga, ka paliku stāvoklī.
Par dzemdībām... jā, man ir bail, taču es domāju labas domas, man patīk, kāda šeit ir attieksme slimnīcās, lasu info par dzemdībām un atsāpināšanām. Ja jau visas to var, es arī to varu! :)

Es jums visaaam no sirds dziljumiem noveelu sagaidiit savu mazo sveiku un veselu, jo....nothing else matters!!!!

Man tūlīt būs 6.mēnesis.No sākuma vairāk baidījos kādas varētu būt dzemdības... bet iegalvoju sev,kad pienāks,tad pienāks.Un galvenais koncentrējos vairāk uz to,ka gribu, lai mums pievienojas mūsu mazais cilvēciņš,lai varam beidzot turēt rokās :)
Protams reizēm naktīs pamostos sāku domāt,bet tad dzenu domas prom.
Te komentāros tika pieminēta viena grāmata,plānoju iegādāties, vēl lielākam sirdsmieram :D

megan_fox Man arī 6.mēnesis. Par dzemdībām vsp nedomāju. Man nepatīk tās analīzes nodot. No tām man ir lielākas bailes ever. :DNezinu kapec,jau no bērnības baidos no potēm.

bērnu vēl negaidu un pat neplānoju, bet zinu, ka, kad tas notiks, pati nedzemdēšu - būs ķeizars. ja bērns ir nepareizi apgriezies, tā operācija ir bezmaksas. ja viss ir ok, to arī veic, bet cena ir diezgan augsta. taču tā maksa un iespējama rēta uz vēdera visu atlikušo mūžu, manuprāt, nobāl dzemdēšanas sāpju priekšā. man ir riktīgi zems sāpju slieksnis un es teju ģībstu, atsitot kāju pret gultas malu, tāpēc baidos, ka pēc dzemdībām es no slimnīcas gultas pati nenokāptu, ja saprotat, ko domāju.