neprecets bet ar bernu vai nekam nederigs?

Lancaster, es biju gan domaajusi tai skaitaa sevi un citas liidzigas sev,ne tikai autori, protams, cilveeki mainaas un var izveeleeties un domas mainiities, bet par sevi, esmu paaraak privaatiipashnieciska, to jau mineeju. :)

bet man ir zināmi arī pozitīvi gadījumi, kad ne tikai jaunā sieva pieņem bērnu bet bērns savas pamātes vecākus sauc par omīti un opīti un atteicības ir sirsnigas un jaukas, tā kā viss no cilvēkiem atkarīgs

Tad, kad būs 30-40 gadi meitenēm, tad pašas domās citādāk, jo jau iespējams pašām būs bērni. Bet nevar gaidīt, ka meitenei 20 gados liksies superduper draudzēties ar puisi ar 2 bērniem. Esmu "padraudzējusies" ar puisi ar 1 bērnu, iespējams (pilnīgi pieļauju) , viņš vienkārši bija ļoti slikts piemērs kā tikt galā ar šādu situāciju, bet man likās briesmīgi. Bērniņš bija lielisks un pieņēma mani uzreiz, daudz laika pavadījām kopā, bet tieši tas, kā čalis sadalīja uzmanību, man nepatika.

Jau trīs gadus esmu kopā ar vīriti, kuram ir meita! Man tas problēmas nekad nav sagādājis un tapēc man vīrīetis nav mazāk mīļš un t.t.t. Es vienkārši esmu pašā attiecību sākumā izrunājusi ar vīrieti par šo tēmu visu:
1) es nekad nebūšu otrā mamma viņa bērnam, ja bērns grib esmu viņam draudzene un padomdevēja...
2) Es viņu neaudzinu, nemācu pēc savas iniciatīvas!
Galu galā mīlu savu vīrieti, bet cienu viņa bērnu! Elementāri!

Mūžs ir garš un es pieļauju iespēju, ka 40 un uz augšu gados nemeklēšu vīrieti bez bērna, ja nu tāda vajadzība parādīsies. Turklāt, bērni, par laimi izaug un bērns 30 gadus jaunam vīrietim atšķiras no bērna tādam, kuram jau ir pāri 40.

Lancaster- ja attiecības ir saglabājušās labas, tad var palīdzēt remontā, bet ne jau kko aizvest uz remontu. bet lielākajai daļai tā nav, vai ir kādi zemūdens akmeņi no otras puses. katrā ziņā bieži jau tā nenotiek, ka kkas ir jāpalīdz bijušajiem. un arī tas nebūtu nrm, kā kko ievajagas tā zvana, lai palīdz. nedomāju, ka vīrietis, kam tādam piekristu. nu dažreiz varbūt, bet tas jau nav iemesls, lai sabojātu draudzību ar esošo draudzeni.

vienīgais kas var radīt problēmas ir tā sazvanīšanās dēļ bērna, greizsirdīgajiem tas varētu būt smags pārbaudījums

Atklaati saprast, ka shaadaas attieciibaas beigaas buus visaam trijaam puseem mociibas un neiet shaadaas attieciibaas iekshaa, manurpaat ir daudz gudraak, nekaa ieiet, un mociit visus.

100% manas domas. Es zinu, ka man tādas attiecības būtu mocības un es nebūtu laimīga. Negribu es to visu. Tādēļ es tādās nemaz neiesaistos, nevis iesaistos un pēc tam žēlojos, ka esmu nelaimīga. Es nesaskatu nekā briesmīga tajā, ka apzinos - šādas attiecības nevēlos, un tādēļ tādas neveidoju.
Katram ir tiesības izvēlēties ar ko būt kopā. Tās, kuras ir kopā ar vīriešiem, kuriem ir bērni un ir laimīgas - forši viņām. Tāpēc nav jāmetas pilnā rīklē savu modeli sludināt par vienīgo pareizo un kaunināt tās, kuras domā savādāk.

Nē, neielaistos ar tādu. Dažādu iemeslu dēļ: jo nespētu tādu "vīrieti" cienīt un nespētu cienīt sevi. Nekad nepieņemtu viņa bērnus un viņa bērnu māti. Negribētu bērnus no tāda. Pietam kā pameta viņu tā var pamest mani ar vēl diviem bērniem un aizjozt pie nākamās kam atkal raudātu par mūsu raksturu nesaderību un kāds nabadziņš bijis.

khmm, bet kā tu zini kurš kuru pameta meitenes gadījumā?

Khmm, Tev neienāk prātā tāds variants, ka sieviete daudzkārt var būt šķiršanās iniciatore vai viņas raksturs ir vienkārši nepanesams? Bet tas ne par tēmu.

Iespējams, es nespētu veidot attiecības ar vīrieti, kam ir mazi bērni (līdz skolas vecumam vai pat gadiem 10) un gadījumā, ja bērni dzīvotu bezmaz kaimiņos bonusā ar viņu māti, kas bieži mīlētu iejaukties bijušā vīra attiecībās un vīrietis būtu gana 'mīksts', lai to pieļautu. Ļoti daudz apstākļu var šādas attiecības izpostīt.
Pašai ir 6 gadus ilgas attiecības ar vīrieti, kam ir bērns. Bet man ir viegli, jo bērns dzīvo citā valstī un viņa ir jau paliela un ļoti gudra, mīļa meitene, tādēļ konfliktu par šo tēmu mums nav. Man nav žēl ne tās naudas, kas bērnam tiek sūtīta un nav nepatika, kad bērns dzīvo vasarās pie tēva. Es redzu, cik ļoti viņš mīl meitu un saprotu, ka viņa man nekādā mērā nav konkurence, jo mēs šim vīrietim abas esam svarīgas un katrai ir sava loma viņa dzīvē.

Protama, apzināti nemeklēju vīrieti ar bērnu, bet kā nu tā dzīve sapinās, tās ir labi! :)

Ja vīrietis tiešām patiktu,man nebūtu problēmu satikties ar tādu, kam ir bērni. Ja vien bērni nav riebīgi monstri kā filmās.
Man ir ļoti pozitīvi piemēri ar paziņām, kur vīrieši precas ar sievietēm, kam ir bērni no iepriekšējām attiecībām. Tā ka nav problēmu.

Tas, ka vīrietim ir bērni ar sievieti, kas nav viņa bijusī sieva, norāda tikai uz to, ka tiek domāts ar "galviņu" nevis "galvu". Necienu tos vīriešus, kas bērnu uztaisīt māk, bet apprecēt nē .. piedodiet, bet tas neierakstās manos uzskatos ne zem kāda leņķa .. Un, ja guli ar sievieti, ar kuru bērnus nevēlies, tad vismaz kārtīgi domā par izsargāšanos .. ideālā variantā - neguli ar sievieti, ar kuru nevēlies bērnus .. Esmu no vecmodīgajiem, kas uzskata, ka sākumā kāzas, tad bērni .. ja iekristu, tad vismaz tik daudz cik apprecētu to sievieti noteikti! Ja pēc tam nesaskan, nu tad neko darīt, bet nu bērna dēļ tomēr jācenšas .. kā nekā viņš ir mīlestības auglis un nav ne pie kā vainīgs.
Piekrītu viedoklim, ka bērns vīrietim nav šķērslis .. ne būt ne lielāks kā bērns sievietei .. un pēc vīrieša attieksmes pret savu bērnu var ļoooooti daudz ko pateikt un secināt par viņu pašu. Es labāk satiktos ar sievieti, kurai ir bērns un galva uz pleciem, nevis traku sievišķi ar aizbraukušu jumtu un kreisām dzīves vērtībām.

Labāk nē, lai gan tādu ir daudz.

*amia sākumā man likās, ka tas nav šķērslis. bet tā nav, tas ir ļoti grūti lai neteiktu vairāk.

es labāk tiktos ar tādu, nekā vairs vīrieti ar bērnu.

man šobrīd ir grūti tam visam pielikt punktu jo ir jūtas pret vīrieti un diezgan stipras. bet kad vakar saņēmu tekstu- ātri gan izšāvi savu pulveri! un teikumu, ka viņam sāk likties, ka nespēju ar to visu sadzīvot tad sāku aizdomāties.

Viena pagale nekad nedeg! Nedomāju, ka sieviete bija 100 % balta un pūkaina un ideāla. Neesmu to teikusi. Bet ziniet, divi bērni arī nenokā nerodās. Tātad nemaz tik briesmīga briesmone arī viņa nebija, sākumā (un kādā nu sākumā 2 bērni ir vismaz apmēram 2 gadi) tad likās gana laba. Tākā bezatbildīgs viņš ir tā vai tā. Attaisnojumu vienmēr visiem un visam var atrast, bet runa jau bija par manu viedokli, es nesaku, ka visām ir jādara tā kā es darītu vai šajā gadījumā nedarītu - neveidotu neko ar tādu. Un arī jūs nezināt kā bija patiesībā, bet aizstāvat, tas ir tas pats. To zina tikai viņi divi vīrietis un bērnu māte, arī diskusijas autore zina tikai vīrieša versiju, kas var krietni atšķirties no realitātes. Un, piedzimst viens bērns, bet neprec, labi, gadījās bērns, bet sieviete nav īsti ko vēlētos... Bet atkal ir otrs un tāpat mauc pa cūcisko un neprec. Neko labu tas neliecina par vīrieti. Un protams, variet teikt man atkal, ka sieviete pati nemaz negribēja, lai viņu prec, lai viņiem būtu ģimene.

Khmm, protams, ka pie attiecību sabrukuma 99% gadījumu ir vainīgi abi. Bet par to precēšanos : es, piemēram, pati negribēju precēties. Vīrietim nācās mani gandrīz piespiest. Lai gan mīlēju un cerēju līdz mūža galam būt kopā :) arī uz kāzām man bija tāda kleita, ko tagad velku arī ikdienā. Tici man, ir sievietes, kas nealkst pēc gredzena pirkstā, lai gan mīl savus vīriešus (bet tādas noteikti ir mazākumā).

Lancaster, un Jums jau bija 2 bērni un Tu tāpat negribēji, lai tas būtu oficiāli kā ģimene? :) Tā gan ir nobīde mazliet no tēmas :). Protams, izņēmumi ir vienmēr, nenoliedzami.

man bija 1 bērns, turklāt no iepriekšējām attiecībām. bērnu viņš sauca par dēlu.

khmm- ir pietiekoši vēl daudz bezatbildīgāku vīriešu bez bērniem. manuprāt, bērni iemāca atbildību, kas šajā gadījumā var nepiemist bez bērnu vīriešiem. vēl kas - tev nav jāpieņem viņa bērna māte. kam tev tas? jūs tikpat labi varat arī būt nepazīstamas. mana drauga bērna māti par nelaimi pazīstu, un viņa mani arī. Viņa centās mani aizskart visādi, uzzinot par mūsu attiecībām, lai gan viņi sen jau kā nebija kopā. Es viņai neatbildēju ar to pašu. Ar cieņu pret mūsu attiecībām, pret viņu bērnu un pret katru no mums es runāju normāli un nevienu neaizvainoju, un arī negribu to darīt. es varbūt viņu necienu kā cilvēku, bet gan kā mana drauga bērna māti. un viss, man nav jābūt saistītai ar viņu, un nav jāčupojas