Es viņiem biju pirmā mīlestība,man viņi diemžēl nē.
Jau pirmajā klasē man sāka dāvināt dāvaniņas un teātrī ļoooooooti gribēja tēlot Sniegbaltītē princi, kas mani noskūpsta un es atdzīvojos.
Tad 4.klasē puisis nāca uz mājām, dāvināja visādas mīkstās mantiņas un šokolādes, pat aicināja ārā un gājām pastaigāties, tad šis lielījās draugiem no 8.klases, ka redz kāda viņam meitene. Man, protams, likās , ka tas viss ir par agru - man taču desmit gadi vēl - tad šis noskumis teica - tas tāpēc, ka esmu resns?? (bija bik apaļīgs).
Pati sev daudz ko esmu nolaupījusi, visu laiku domādama, ka nu vēl ir par ātru, es taču vēl maza, bērns - kāda draudzēšanās, iemīlēšanās un padsmit gadiem - attiecības...?
Tad nu pati pirmā laikam bija 14 gados ar vienu no krutajiem džekiem - sportistiem skolā /a es ta pirmā teicamniece pagastā/. Visi zināja, ka es viņam patīku, a es tēloju, ka neko nezinu :D Jo atkal taču bija par ātru.. Tā nu man, ejot viņam garām, tiešā vārda nozīmē ļima ceļi, nekas tāds nekad vairs nav noticis, bet sajūta sirreāla - vienk eju garām un sķiet, ka kājas tūliņ ceļgalos sabruks un es nokritīšu. Un sirds liekas, ka pa muti izleks ārā - tā laikam bij vissmagākā fāze tai iemīlēšanās procesā.
47
