Sany, nesen mēs pārdzīvojām tādu nelielu krīzi attiecībās, jo prasības vienam pret otru bija augstas un emocijas bija tik sakāpinātas, ka bija vienkārši sprādziens. Es nežēlojot, viņa jūtas tajā brīdī pateicu visu, kas man bija sakrājies (par to, kas grauj mūsu attiecības un ko vajag uzlabot), tad viņš palika domīgs un teica, ka ņems vērā visu teikto un viss bija labi līdz atkal sākās tās darba dienas. Viņš ļoti ieraujas darbā un atdod sevi visu darbam. Atnāk mājās pārguris un neko viņam negribas, tikai ielīst gultā un gulēt.
Es viņu ļoti labi saprotu, bet citus vakarus, es palieku viena ar savām domām, pat nepaspējot pateikt, ko gribēju.
Viņš ir mīļš, kad viņam ir noskaņojums un kad viņam ir laiks domāt par kaut ko citu ne darbu un tajos brīžos es esmu ļoti laimīga un viņš priecājas, ka es smaidu.
Bet tas ir reti, tāpēc man trūkst visas tās romantiskās lietas, bet es tā sēdēju un domāju, ka laikam jau no viņa to nevaru prasīt. Viņam ir smags darbs un tam viņš atdod sevi visu.
Vakarā mēģināšu ar viņu izrunāties vēlreiz.
Man pašai jaunnedēļ sāksies studijas, darbs un es saprotu, ka man nebūs neviena brīva diena, jāsāk jau nobriest tam, ka pati būšu nelietojama, tāpēc jāsāk jau domāt par to, lai neaizmirstu par otru cilvēku.