Man nebija laika/Labi, čau, man jāiet prom

Protams, nav patīkami, ja sarunas vidū cilvēks pazūd. Pašai ir gadījies neatvadīties, jo ir steidzami bijis kaut kur jādodas. Pēc tam pasaku, kas par lietu, kāpēc pazudu utt.

Tehnologijas attistas, cilveeki degradeejas :D

internetaa tachu otru neredzi, neizjuuti, taapeec shii man neliekas pat probleema... izskataas aiz gara laika uzspuusta/izdomaata probleema.

Neredzi, nejūti - vai būt nepieklājīgs?

Iisteniba neesmu sai problemai pieversusi uzmanibu, ja ir nepatikami, ja pec tam neatbild, bet iipasi nepardzivoju, pati ar daudz reiz neesmu atbildejusi (attaisnojos tikai tuviem cilvekiem). Cilveeki naak un iet, nekas nestav uz vietas.

Nezinu, man tieši kaitina tā nebeidzamā uzspīlētā pieklājība. Tā var ar vienu vien cilvēku čatot pusdienu, bet viņš nav vienīgais, kas raksta. Un kāda man jēga, ka uzraksta katru dienu - jauku dienu vēlējumus, veiksmes darbā, labu nedēļas nogali utt. un visi pēc kārtas. Tāpat tam cilvēkam tas ir vienalga kāda būs mana diena. Tāpat kā ar copy - paste liek vārdu "cieņā", atvainojiet, bet kāda tur nu gan tā cieņa... Nepatiesa, bezemociju, nevajadzīga lieta. Vnk labais stils, kam ar ar patiesu cieņu nav nekāda sakara.

Nu slikti Tev!
Man nav tādu draugu vai kolēģu vai vispār cilvēku, ar ko kontaktējos, kas mani ignorētu vai atstātu sarunu puspabeigtu.

man ir tāda draudzene,kas uzskata,ka - ja viņai nejautā neko (pa sms), tad nav jāatbild,jo saruna beigusies...
riebjas.

Tev noteikti ir grūti.

jebkurš komforts ir komforts,pie labām lietām ātri pierod, nav svarīgi par ko ir runa.

Ja vīrietis necenšas strādāt, neko nemeklē un nedara, tad ir jāuztraucas, ka viņš ir iemācījies sēdēt Tev uz kakla.
Taču, ja viņš kko darba, kko pelna- tad paliek tikai viens jautājums- Tu mīli viņu vai to, ka viņam blakus esot biji ar naudu?

ui, ne tur ierakstījās :D

Nesaskatu tajā problēmu.

Ha ha, nu labi - pamēģiniet sarunāt kaut ko ar cilvēku, kas pa vidu sarunai aiziet pusdienās un pēc tam neraksta atpakaļ, jo tad nebija pie datora.

Un es te runāju par tiešām vajadzīgām darba lietām.

Neesat pamanījušas, ka tas no ārzemēm ienācis? Sevišķi Amerikā ts ir ļoti populāri, runā runā, pasaka - ok, i'll meet you at 7- un noliek trubu.

Vienmēr pienāk brīdis, kad kādam ir kaut kas cits arī tomēr jādara, tā jau neviena saruna nevarētu beigties, ja visu laiku atbildētu viens otram nepārtraukti. Un kāpēc savā oficiālajā pusdienlaikā nevarētu to arī izmantot, bet kādam jāatbild? Man arī ir kolēģi, kas uzskata, ka man nav jāēd un, ka mājā pēc darba tak nav ugunsgrēks vai brīvdienās mazs bērns, bet atvaļinājumā neviens neko nemēdz darīt, bet es varu mierīgi veltīt laiku darot viņu darbus vai risinot kādas citas darba problēmas. Nu gribētos jau gan. Tad tās robežas tiek novilktas tomēr.

Man ar tādi daži indivīdi kaitina.

Es sēžu pie telefona, visai bieži zvana, es nevaru iet uz citu kabinetu un bakstīt kolēģi, lai beidzot apskatās pasūtījumu, jo viņš nav to izdarījis, tāpēc, ka bija pusdienās un tajā laikā viņu aizvietoja kāds cits. Es taču to nevaru zināt caur sienām, vienkāršs teikums - es aizeju pusdienās un nekādu problēmu. Un tas tā, tikai viens piemērs.

Jā, mani arī kaitina, ka dažkārt tiek aizmirsta elementāra atvadīšanās, piemēram, ja čats notiek caur tel.vai skypā, visbiežāk.. "Tu jau neko neuzdevi, es nezināju, ka jāatbild", nu wtf. Draugi un tuvinieki, protams, atvadās, kāds no mums vnm beidz sarunu ja kkur jādodas vai darbi stāv, kas jāpadara.. bet paziņas un vispār cilvēki.. Es parasti aktīvā sarakstē vnm atvados, ja uzreiz nesanāk, tad ieeju pēc tam skypā vai uzrakstu sms. Cita lieta, protams, ir tad, ja kkāda sarakste ar vēstulēm un vnk neredzi ko atbildēt, tad ,manuprāt, būtu stulbi teikt, "labi, man jādodas".

Bet man jau liekas, ka nav palikuši pieklājīgāki vai nepieklājīgāki cilvēki, katrs jau ir tāds kā ir, katram liekas pieņemamāk tā, kā dara viņš ;)

Vēl es nesaprotu - nepastāv nekāda iespēja, vismaz attiecīgajiem kolēģiem norādīt uz nepieņemamo rīcību? Vai jūs tur kolektīvā tādi stīvie, bezemociju garāmgājēji?
Cepšanās savā sulā pierezultāta nenovedīs.

Tā dara tie, kam pofig.