Nu redz, nav nemaz tik slikts Tev tas vīrietis kā stāsti. Vnk viņam nebija iespējas un līdzekļu Tevi palutināt. Manuprāt, ja ko tādu pāris spēj pārdzīvot kopā, tad tas ir grandiozu aplausu cienīgi. Jo citas attiecības pie pirmām grūtībām būtu izjukušas....
Kpc es tā saku, joes Tevi pilnīgi saprotu un daļēji jutos gluži kā Tu... Mans vīrietis nezaudēja darbu, bet gan aizgāja pats, jo čakarēja ar naudām. Sākumā tas bija sīkums, neizmaksā laikā, bet tad sāka maksāt mazāk...ar ko manējais nebija mierā, jo strādāja sūri un garas stundas. Un kpc, tikai lai mums abiem būtu labi, lai varētu aizbraukt atpūsties, paballēties utt. Izklausās, ka mani uztur, bet nē...man ir savs darbs, sava mājvieta, savi rēķini utt., viņam nekad nebija ienācis prāta mūsu kopbrīdī pateikt - aizej kko nopērc, izmaksā man kko...visu viņš uzņēmās uz sevis. Savā ziņā lutināšana...
Un tad viss sākās...māte viņam klupa virsū par to, ka ir bez darba, rezultātā panāca sanaidošanos. Tajā brīdī es manīju cik vīrietim ir sāpīgi kad viņam aizrāda par to ka nepelna naudu. Un nolēmu klusēt...viss balstījās uz mani. Mēs turpinājām atpūsties, bet nu uz mana rēķina... Iedomājaties, viņam pat bija kauns uz veikalu iet, jo nepatīk tas, ka jāredz mani maksājam pie kases. Es neko tur traku nesaskatu, bet nu laikam tiek aizkarts vīrieša EGO. Bet mums tas neilga ilgi...kādas 2nedēļas. Un ziniet ko viņš visu to laiku darīja? Rēķināja cik es iztērēju viņa vajadzībām...piemēram degvielā, pasākumos...un no pirmās algas visu atdeva. Nu jau būs riņķī mēnesis vēl īsti neesam tikuši uz kājām...bet jūtams, ka tas drīz būs. :)