man ar draugu ir tieši tāpat. lai arī kur viņu aicinātu, vienmēr pasaka, ka būs, pat ja tobrīd zina, ka nekur nebrauks. esmu viņam daudzreiz prasījusi, kāpēc viņš tā dara, un vienreiz viņš atbildēja -- tāpēc, lai nedusmotos uz viņu, ka nav gribējis braukt
tā ir ļoti dīvaina rīcība, un es reti no viņa varu izdabūt kādu atbildi par šo tēmu, bet man ir radies iespaids, ka viņš vienkārši grib būt visiem draugs. viņam bail, ka uz viņu dusmosies, vilsies viņā utt.
viņš arī nesen aizgāja no darba un šobrīd meklē jaunu, bet ar to veicas sliktāk nekā viņš bija domājis, tāpēc viņš ģimenei stāsta, ka darbu jau ir atradis vietā x. pat ja piever acis uz to melu pilnīgo bezjēdzību, viņš vienkārši sev ir radījis 100 citas problēmas -- ko viņš teiks, ja nākamnedēļ tomēr tiks pie darba vietā y? utt.
man tas ļoti krīt uz nerviem, taču pozitīvais moments ir tas, ka viņš man pēdējā pusgada vai vairāk laikā mēģina samelot pavisam maz. nezinu -- tas ir kādu dziļāku jūtu dēļ, vai tāpēc, ka dzīvojam kopā un es labi zinu, ko viņš kurā brīdī dara, vai arī tāpēc, ka es sen esmu atkodusi, kur viņš skatās, kā mainās viņa balss, kustības, kad viņš melo... esmu mēģinājusi viņam racionāli ieskaidrot, ka cilvēki uz viņu būs daudz dusmīgāki tad, ja viņš solīsies atbraukt, bet to neizdarīs un necels telefonu, nevis, ja viņš jau sākumā pateiks, ka nebūs. bet neizskatījās, ka tas kaut ko līdzētu
2482
