jautājums sociālām darbiniecēm

es tikai piebildīšu, ka cilvēks ar normālu imunitāti un kurš ievēro higiēnu, nesaslims ar tavām minētajām slimībām!

http://www.socialwork.lv/notikumi/sd-aktualitates/215-socialais-darbinieks-paligs-nevis-glabejs

Ieteiktu palasit so rakstu ;)

Nuuu, iedomājies situāciju, ka nodauzīta sieva ar sisto dēlu atnāk un sūdzās, pēc laika nāk atkal, bet tāpat attaisno vīru - sitēju, ka labosies un viss būs kārtībā..
Sistā sieviete liek ciest arī bērnam, kuru sit ne par ko..
Un vēl miljons šādas vāveres ritenī... Tev nepietiek savu problēmu, ka jārisina vēl miljons citu??
Es izvēlētos darbu un nāk. gadā izvēlētos ko labāku, ko studēt..

Ja piekrīt Lakšmi viedoklim, tad jau vispār ir daud tādu darbu, kur var tā teikt : "Nepietiek savu problēmu?" Protams, ikkatrs šādu darbu darīt nevar, tur ir jābūt patiesam aicinājumam, bet tā kā rakstīji, ka sapņu darbs nav - varbūt tiešām ej labāk strādāt un stājies iekšā nākamgad - kur citur.

ja neviens nedarīs šo darbu. kas tad būs?
Man paziņa ir "mamma" bērnu krīzes centrā - viņai patīk... un man par to vislielākais prieks...

Es domāju, ka šādi cilvēki ir vajadzīgi...

bet varbūt cilvēkam patīk šāds darbs? es nevarētu teikt, ka man nepatiktu. būtu interesanti, tikai nākotnē gribētu autores vietā augstāk kāpt.
iesaku pastrādāt tur gadu, tad tu redzēsi, vai gribēsi tajā jomā studēt un nopietni darboties. ne vnm tas, ko it kā vēlamies sakrīt ar realitāti

Viena paziņa gāja praksi kaut kādā bērnu centrā, un tur bija bērni ar utīm,tuberkolozi, vēl citi kuri varēja sākt ārdīties un ar nazi skriet virsū, atceros,ka pati meitene teica,ka patīk tur, bet viņas mamma gan šausminājās.

Ja nav, tad labāk nevajag. Manuprāt, jau veidojot šo diskusiju tu jau esi pati atbildējusi uz savu jautājumu.
Es domāju, ka tādas profesijas ir vairāk kā aicinājums..
Tikpat labi arī ārsti nevar justies droši un ir visādi riski utt.. bet viņi strādā un palīdz citiem, neskatoties ne uz ko.

Visur var ar visu ko saslimt. ja tu zini, ka tu to izturēsi, k tev būs interesanti, tad ej un mācies. Ja nē, tad strādā, ej to gadu kādos kursos vai dari ko citu, kas tev liekas interesants. Pēc gada domāsi savādāk, ja vēl interesēs tās mācības, tad zināsi, ka tas ir tavs aicinājums.

Autore pati rakstīja, ka tas nav viņas sapņu darbs. To darbu, manuprāt, jāveic cilvēkam, kam tas ir dzīves aicinājums, ja tur aizies sieviete, kam nepatīk ar tādām lietām ņemties, kas tad būs? Turklāt tādā darbā strādājot vajag dzelzs nervus un biezu ādu..
Neredzu šajā meitenē entuziasmu uz tāda darba darīšanu, ja viņa spēj šaubīties, ka varētu pamest mācības un strādāt, vēlāk mācīties ko citu..
Pati vainīga, neuzrakstīju savu komentāru līdz galam ;)

Šādam darbam tiešām ir jābūt izaicinājumam. Esmu piestrādājusi brīvprātīgi krīzes centrā un sapratu, ka neesmu gatava uzņemties citu problēmas. Kā jau te minēja - ir tik daudz to sieviešu, kuras tiek sistas, bet kuras attaisno vīriešus un viss nemitīgi atkārtojas. Iestājas tāds kā bezceris - ka tu neko nevari palīdzēt.Un tā jau lielākoties arī ir, jo lēmumu pieņem tā sieviete. Tāpat arī bērni no nelabvēlīgām ģimenēm - tu centies ar viņu normāli runāt, bet viņš var vienkārši sākt ne no kā ārdīties, sist.
Tāda tipa darbam ir jāziedojas. Bet, tā kā man ir savas problēmas un es mēdzu uzņemties arī savu radu problēmas (par ko neesmu priecīga), tad svešu cilvēku problēmas man jau būtu par daudz.
Tev kārtīgi jāizdomā, vai tas ir Tavs aicinājums. Bez tam - ja tagadējais darbs ir ar izaugsmes iespējām, būtu žēl to zaudēt. (cik sapratu, tas ir citā jomā?)

*pirmajā teikumā - "aicinājumam" ,nevis "izaicinājumam". Lai gan arī otrs der :D

piekritu tam kuras saka,ka shi profesija jamacas tikai tad ja tiesham interese nevis diploma delj