Hey! Esam kopā nu jau gandrīz divus gadus, kas man, cilvēkam, kuram nav bijušas daudz pastāvīgu attiecību, ir vesela mūžība. šo gadu mans puisis mācās un strādā ārzemēs. Pateicoties tam, ka vinš ir tur atradis darbu, mēs varam apmēram reizi mēnesī aizlidot viens pie otra. Ziemassvētkos viņš bija LV veselu mēnesi, visu vasaru dzīvojān kopā utml. Bet tagad strauji tuvojas septembris un es zinu-sākas jauna gada sezona un es atkal būšu viena mājās. Jau tagad katru vakaru sagaidu viņu mājās, ķeros ap kaklu un nelaižu vaļā, jo liekas, ka, ja tagad palaidīšu, tad atpakaļ dabūšu tikai pēc sasodīti gara mēneša(vai, kā šobrīd izskatās- tikai novembrī). Pēc šīs vasaras man liekas, ka, mīlot viņu tik ļoti, esmu pazaudējusi sevi. Es jūtos absolūti perfeki, harmoniski un vienoti tikai tad, kad esam kopā- manī tad ieplūst tāds spēks un iespējas, tad varu saņemties uz visu, kam vienai spēka nepietiek. Un, jā, tas mani baida. Tam, ko jūtu pret viņu, taču vajadzētu man palīdzēt, mani sildīt un likt priecāties, nevis ik pa brīdim naktīs vienai raudāt, nespēt koncentrēties un ilgoties pat tad, kad viņš ir tikai aizgājis uz veikalu(jā,jā, es zinu, man bail viņu pazaudēt) Jautājums jums- kur jūs smeļaties savu spēku, kā atrodat to sevī, nevis sava vīrietī un galu galā tām, kurām sitācija līdzīga, kā jūs tiekat galā ar to, ka jums pietrūkst sava mīļotā blakus?