ha ha

vienreiz arī stūrī ieraudzīju milzīgu zirnekli, pēc tam visu laiku raustījos iet uz tualeti, bet pēc kāda laika jau aizmirsās, jo vairs neredzēju nekur.

Es nesaprotu, kā var baidīties no zirnekļiem. Nu vienkārši nesaprotu :D Es jau arī viņus nemīļoju, bet lai teiktu, ka bail, nooo. :D

Tā sanāca, jo būdama francijā piedzīvoju, kad divus manus draugus sakoda zirneklis pa nakti. Vienam iekoda rokā un acī, no sākuma domāju, kad viņš pa nakti, sakāvies, bet redz kā.. ārpus telts nedrīkst gulēt :D ā un otru draugu sakoda pilsētas parkā, nakamjā dienā, viņš devās pie ārstas un tas teica: '' Jā, laikam zirneklis iekoda'' :D

Man arī ir kukaiņu paranoja, bet es to cenšos apslāpēt, jo apkārtējiem tas parasti liekas baigi smieklīgi un viņi to uztver par bērnišķīgumu. Es gan tā nedomāju, bet nu..

Es arī saku, ka man ir bail no zirnekļiem, bet patiesībā tas ir pretīgums, nevis bailes. Taču labi saprotu, ka zirneklis man neko nevar izdarīt (ja runājam par tiem, kuri parasti sastopami Latvijā, citus dzīvē neesmu redzējusi), bet no tās domas, ka viņš var atrasties ļoti, ļoti tuvu vai pat uzrāpot, kaut kā nokļūt uz mana ķermeņa - man tiešām paliek pretīgi. Smieklīgi, bet man nepatīk, kā viņi izskatās, nepatīk zirnekļu tīkli, nepatīk sajūta, ka kāds pa mani rāpo (piemēram, arī pa mani rāpojošas bizbizmārītes, kas ir nekaitīgas un tīri smukas, manī neraisa sajūsmu).

Ā, bet es ciemos tualetē redzēju mirušu zirnekli - tur viņš tā nogulēja pāris dienas līdz es pateicu tiem, pie kā ciemojos. Tad gan man uznāca smiekli par situāciju, likās komiski, ka vairākas dienas tur bijis līķis. Vispār nevaru iedomāties, no kā viņš nomira.

Pievakare sasmējos par komentāru...
Mana mamma parasti smejās par mani un zirnekļiem, piemēram, kad eju peldēties baseinā, es pati viņu iztīru, jo nevaru papeldēt ar tiem noslīkušajiem zirnekļiem baseina dibenā :D

Zirnekļi ta zirnekļi, tie man patīk. Bet man tagad ir trauma no āboliem. Paņemu balto dzidro, skaists, nav melno plankumu, kas liecinātu par tārpiem. Bet intuīcija man teica, lai es to ābolu tāpat vien neēdu, lai sagriežu gabaliņos. Sāku griezt, bet no serdes izrāpoja pretīgs, pretīgs, pretīgs melns kukainis, nedaudz garāks par puscentimetru, abās pusēs pa diviem melniem ragiem, spīdīgs. KĀ es sāku kliegt!!! :D Panika! Mamma atskrēja un nospieda to nelaimīgo kukaini. Man ir gandrīz 22, bet tādās reizēs es jūtos kā bērns. :D

Es vairs neēdu baltos dzidros. :D Pirmo reizi tādu monstru redzēju ābolā, brrr.

Ieva, :D es arī nespētu papeldēt, ja redzētu, ka tur tādi ir.

Sallij, ārprāts! Es vienreiz ēdu persiku un ieraudzīju, ka tur daudz mazu tārpu. Iespējams, kādu apēdu, nezinu, bet nu uzreiz nometu malā un tovasar mani vairs nevarēja pierunāt ēst persikus.

esmu bezbailīga :D un bļauju uz savu puisi, kurš grib nospiest kādu rāpulīti... un parasti, ja var paņemt rokās, paņemu rokās un baidu, ka uzmetīšu par to, ka tik mīļu radībiņu gribēja nospiest. un nē, es nejokoju.

mūsmājās visas dzīvās radībiņas tiek palaistas pasaulē, atverot logu vai izlaižot pa durvīm:D

vaij, es pat nevaru ar citiem priekšmetiem tos paņemt, parasti to lieku darīt māsai, kurai nav bail :D

es kad biju maziņa apēdu alīču ar pus tārpu, bet tad pat savos 10 gados neguvu traumu, kā tagad :D

Es pati arī tā daru. :D (Bez ņemšanas rokās :D)

Nevaru pat mušu nosist. Šī monstra man žēl nebija, bet pati nospiest arī nevarēju. :D


Pievakare, fuj. :D Tas man atgādināja pagājušās vasaras tārpainās plūmes, kad nosolījos nekad mūžā vairs neēst. :D Bet šī vasara nav tikkarsta, tārpu nav un solījums aizmirsies. :D

Izklausies pēc dabas bērna, zili rudzi. :D Man mīļas liekas tikai peles, žurkas. Kad kaķis vienu atnesa pie durvīm (mums kaķene aktīvi ķer), palika tiešām žēl. Skaistas. Bet zinu, ka daudzām nepatīk.

oj, galīgi neesmu dabas bērns... varbūt tikai žēlsirdīga.

žurkas un peles man īpašas emocijas nesaista, bet atceros vienu atgadījumu sen, sen atpakaļ, kad devos uz omes klētiņu, atveru durvis, bet tur man pretī - liela žurka, skatās uz manīm, tā it kā es viņai piecus latus būtu parādā :D

Jā un vēl, kad māsa maziņa bija, kādus 12 gadus atpakaļ, spēlējās uz grīdas, un maza mīļa pelīte viņai divas reizes skrēja garām, es tik vien kā acis bolīju un pēc tam skrēju prom

mans kaķis parasti uz māju žurkas un peles velk, tad nu neviens cits kā es, pēc tam viņas aprok.

pirms suns aiz skaudības ar gariem zobiem nav apēdis, lai netiek kaķim.

Man atkal ir viens atgadījums ar zirnekli. Tagad mierīgi gāju uz virtuvi varīt tējai ūdeni, uzliku vārīties un nācu uz istabu. Slēdzu gaismu koridorī, bet uz sienas viens milzīgs zirneklis - lec uz grīdas uz skrien man pakaļ, es tā pārbījos, beigās viņu iepūtu putekļsūcējā, bet man tagad ir bail, kad viņš var pa to trubu izlīst ārā ... šausmas

mjā,ieva,kā es tevi saprotu.man laikam ir vislielākā paranoja no tiem daudzkājainajiem,kāda vien var būt.un kas tik nav gadījies...varam memuārus kopā sarakstīt :D un man vienalga,ko cilvēki saka,visi zirnekļi kož un daudzi man seko.punkts.

tieši tā Dope. Bet nez kāpēc ir man liekas, jo vairāk baidamies, jo vairāk viņi tuvojās :D
un memuāri labi sanāktu :D