par akmeņiem un šķiršanos.

Nav daudz tādas reizes bijušas, bet parasti jau tāpat ir bijs kāds pieradumiņš un pēc tam tā dīvaini. Tādēļ tā sajūta man vairāk asociējas ar, piemēram, uzmācīgiem tipiņiem un brīdi, kad viņi liek mieru! :D :)

Ir bijis tā vienreiz.. :)

JĀĀ, tiku vaļā no viena čaļa, bet tas gāja tik ilgi un grūti. Kad tas viss patiešām bija beidzies, jutos dzīva, atvieglota un gatava ballēt pa īstam :D AAAAA!!!!!!! Tiku vaļā no briesmīgākā cilvēka manā dzīvē :)

Jā, ir gadījies. Kad beidzot novedu šķiršanos līdz galam, jutos atvieglota, ka nav vairs jājūtas vainīgai par to, ka šamējais mani kaitina līdz nāvei :D

Jāa, man arī ir bijis tā. Tik lieliska sajūta! Bija pat tā, ka es jau no viņa taisījos šķirties, tikai gaidīju piemērotu brīdi. Bet tad vienā dienā viņš sāka man braukt augumā unvispār es pati biju vainīga, jo rakstīju vienam čalim, viņš to uzzināja un mani pasūtīja. Bet es aizgāju kā uzvarētāja, jo beigās tā arī viņam pateicu, ka biju no viņa jau kādas 2 nedēļas šķīrusies, tikai nebiju viņam to pateikusi. Es gāju mājās un smaidīju, nu goda vārds! Dīvaini pati sajutos pēc tam, jo tas man radīja tādu atvieglojumu, ka liekas, pa gaisa vairāk varēju ieelpot. Un tad es to šķiršanos TĀ svinēju.. Uj. Tās laikam bijušas trakākās nedēļas manā mūžā. Tik lieliski.. :D Vairs nebija jāsamierinās ar viņa stulbajiem ieradumiem, tai skaitā alkohola mīlēšanu šad tad, stulbajiem un absolūti nekādi negrozāmajiem principiem un vēl visādu lietu, dēļ kurām man viņa nekad nepietrūks. Vienīgais, par ko sabēdājos, bija šķiršanās no viņa ģimenes, jo tā bija tiešām jauka!

Ance, vai tu izšķīries? :-O

Ir bijis, bet kad skiiros, zinaaju, ka tas ir labaakais variants prieks mums abiem, jo kopiigas laimiigas dziives mums nebuutu...

WaRRior, pēc visa, kas noticis pēdējās dienas laikā, man šķiet, ka jā. tiklīdz pati par to iedomājos un izteicu skaļi pārņēma baigā atvieglojuma sajūta. tagad sēžu un domāju - esmu maita vai ne?

Tu domā jebkāda veida attiecības, vaine? Nē, nav bijis, es ielaižu savā dzīvē ne tik daudz, tāpēc vienmēr ko izbeidzot patiesībā man ir ļoti skumji. Lai arī tā būtu labāk, pareizāk, bet tāpat.

Kas notika?

Ohh, woow, tātad Tu domā tādas attiecības, man šķiet vēl vakar lasīju Tavus tekstus par attiecībām, ka viss notiek un ta..

Akmens no sirds noveļas tad, kad esmu "atbrīvojusies" no viņa emocionālā līmenī. Tad man attiecības patiešām beidzas.

Ance, bet kā tad kopdzīve..? Žēl katrā ziņā.

grūti pateikt, vienkārši mierīgi runājām, vārds pa vārdam un es sapratu, ka tam cilvēkam ir pilnīgi cita izpratne par to, kas ir attiecības. viņš aizgāja ballēt un atstāja mani mājās ar slimu bērnu, kas jātur uz rokām vislaik (to daru arī tagad, rakstu ar vienu pirkstu), jo viņai sāp galva un ir temperatūra no potes. man patiesībā šobrīd ir miljons lietu jādara, bet reāli atbalsta no mīlotā cilvēka puses nekāda, jo cilvēks atpūšas. ar tādu man nav pa ceļam, kaut gan mīlu viņu. tagad jūtos atvieglota, ka man vairs nav jācenšās tūnēt attiecības, kurās otrs cilvēks nedara ganrīz neko.

patiesībā dīvaina sajūta - liekas tik pēc dažām dienām sapratīšu visu.

Tagad lasu tavu pēdējo komentāru, Ance, un arī laikam šo to sāku pārdomāt..

jā, ir bijis. laba sajūta, ka viss beidzot ir beidzies.

Ance, nav jau arī tik ideāla pasaule iekārtota, zinu, ka daudzi it kā sakarīgi veči bērnus liek pieskatīt sievietei, varbūt šī ballēšanās ir kā sava veida bēgšana no problēmas - viņš nezin, ko tādā situacijā iesākt ar bērnu. Esmu lasījusi, ka vīrietis bērnu pa riktīgam kā savējo sāk apzināt ap 2,5 gadu vecumu, kad sīcis sāk likt teikumus normālus kopā, kad sākas komunikācija.

Atšķirīgs redzējums ne vienmēr nozīmē iet katram savu ceļu. Vieglāk jau ir visu beigt, bet nu..

Ance cik Tev ir vecs bērniņš , kas par poti ?

Bet varbūt tieši labi, ka viņai vairs nebūs jācīnās ar 2 bērniem. Galu galā kāpēc tērēt enerģiju cīņā ar vīrieti?