Ko izvēlētos jūs?

Es laukos sajuktu prātā. Kā vientuļniecei-melanholiķei man nevajag kontaktēties ar cilvēkiem, taču man patīk, ja tie ir apkārt. Mājās varu četrās sienās paslēpties, ja nevēlos nevienu redzēt, bet izejot ārā gribu redzēt burzmu. To es saņemu pilsētā. Pie tam, man pat Rīga šķiet daudz par mazu, gribētos dzīvot milzīgā pilsētā, tādā kā Ņujorka, kur pat naktīs uz ielām netrūkst cilvēku. Un ko nozīmē tā piebilde par finansiālo stāvokli? Vai tad visu dzīvi vienā darbā ar vienādu algu sēdēsi? Situāciju taču var uzlabot, nav tā, ka kaut kas ir nolemts uz mūžiem. Pie tam, katram pašam sevi labāk jāpazīst. Mani hobiji nekādos laukos nav realizējami.

1. variants, ja vien tie nav ļoooooti dziļi lauki :)

Dzīve pilsētā, bet neviens no Taviem piedāvātajiem variantiem.

noteikti laukus. jo lielaaka pilseeta, jo lielaaku nepatiku man rada. ljoti slikti panesu troksnjus un pilseetaa man vienmeer ir sajuuta, ka nav ko elpot.

Man nav nekādu simpātiju pret pilsētas kņadu. Ko man īsti sniedz pilsēta? Piesārņotu gaisu, satiksmes sastrēgumus, steigu, iepirkšanās, izklaides un darba iespējas, tik daudz laika tiek zaudēts, lai vienkārši nokļūtu no viena punkta līdz otram, sevišķi sabiedriskajā. Pilsētā man ir sajūta, ka man bezjēgā tiek atņemts laiks. Nesaprotu meitenes, kuras katru dienu (bieži ar vienām un tām pašām) draudzenēm staigā pa kafejnīcām un veikaliem... Es to laiku labāk izmantotu sevis pilnveidošanai, "ģimenes pavardam", savas zemes kopšanai (te es nedomāju milzīgus kartupeļu laukus). Vispār šķiet svarīgi atrast savu vietu, zemi, kurai pieķerties. Es NESPĒJU iedomāties, ka varētu nodzīvot dzīvi kādā Rīgas dzīvokli...
Nevaru atrast neko tādu, kā man pietrūktu, ikdienā dzīvojot mazpilsētā, piepilsētā vai pat laukos.

Varbūt tā pilsētas kņada rada tādu dzīvīguma sajūtu, ka viss notiek! Bet es daudz dzīvīgāk jūtos svaigā gaisā, plašumos, pie dabas. Pilsēta mani nomāc, un arī Vecrīgas nakts dzīve neliekas nemaz tik forša.

Man liekas ,ka ir taads posms cilveeka dziivee,ka negribas vairs to piepiipeeto gaisu,skalo muuziku utt...!Puteklus pilseetas ielaas!Man taa iisti to nav gribeejies nekad!Man laikam vienmer ir patikusi lauki!Vienmeer ir patikusi lopu smarza-tikko izslaukts piens:) uttEsmu straadajusi ar goviim vasaras briivlaikos!:)Mums te daudzi cilveeki tur zirgus-loti daargs prieks,bet tas laikam ir atkal kaut kas taads iipas-sirdij!:)
Man vienmeer ir patikusisi skaisti kruumi apkaart ,auglu koki ,dobes ,kuraas aug kaut kas ,ko var izmantot vakariinaam utt!Tos laukus noteikti var uztaisiit kaa DIO ieliktajaas bildees (manaa diskusija)!
Laikam taa ir-mees jau pasas veidojam to dziivi ,sapni ,apkaart sev!Katram ,protams, sava sapratne ,kaa veelas dziivot veseliigi ,harmonijaa ar visu!:)

Piekrītu freya. Svaīgākais, lai vīrietis ir riktīgais.
Bet ja jāizvēlas, tad neviens variants īsti. Pilsētu man vajag, nevaru bez tās. Bet bērnus Rīgā negribētu audzināt. Gribu, lai bērniem ir pagalms, kur izskrieties un vieta, kur iemācīties braukt ar riteni un nav gluži jābrauc uz Mežaparku, lai to darītu :D Respektīvi pieRīga man būtu ideāla ar noteikumu, ka ir savs auto.
Un ja lauki, tad dobes negribētu. Kādu puķīti un pa vidu dillīti varētu, bet ne kartupeļu laukus un tomātu siltumnīcas :D

Lauki galīgi nav mans... Bet otrais variants man šķiet nepareizs, kāpēc gan pilsētā būtu slikts finansiālais stāvoklis uzreiz un viss tik ļoti drūmi? Vispār es negribētu dzīvot pašā centrā, bet nostāk, mājās, kur varu iziet atpūsties ārā. Bet nu lauku darbi mani neuzrunā :D

Man liekas, Emanuellei taisnība, ka mūsdienās tādi Jaunsudrabiņa lauki reti kur vairs sastopami. Tādi lauki drīzāk ir pārvērtušies zemnieku saimniecībās, kur saimnieko ne viens cilvēks vien.
Es noteikti gribu dzīvot ārpus pilsētas, jo mani neuzrunā ne klubi, ne dirnēšanas kafejnīcās, esmu izteikta klusummīle, neciešu masu pasākumus un kņadu. Uz kino aizeju reizi pusgadā. Satikties ar draugiem reizi mēnesī vai divos man jau ir gana daudz (nu labi, varbūt gribētos drusku biežāk), un tik bieži uz pilsētu jau nu varētu atbraukt.
Vispār svarīgi, ko vīrietis dara - vai strādā turpat "laukos", vai ir kādos izbraukumos.
Bet bērnus noteikti gribētu audzināt ārpus pilsētas mūriem.

Izvēlētos nevis pilsētu vai laukus, bet izvēlētos to vīrieti, kas tuvāks sirdij! Ar mīļoto cilvēku var dzīvot kaut baržā kanālmalā!

viennozīmīgi laukus, bet lai pilsēta tuvu un ir sava mašīna un tiesības, bet bez lieliem dārziem - nu tā kā man tagad ir :D

man ļoti patīk lauki,klusums,daba. kad man būs pašai laukos māja,tad man būs daudz kaķu :)

Es vel domaaju-man nekas nebuutu pretii arii tureet tos lopinus,bet tad es noteikti nemtu paliigus-tas buutu tiesi no Jaunsudrabina!:D
Vienkaarsi ir cilveeki ,kuri nevar savu dziivi iedomaaties bez burzmas apkaart...!Viniem vajag to dziiviibu ,to knadu...!Es vienmeer esmu loti labi jutusies klusumaa!:)Varbuut taapeec,ka darbs ar cilveekiem-visu laiku nemitiiga runaasana utt!

Tā kā esmu uzaugusi laukos, pilsētas dzīvi ikdienā izturēt nevaru. Esmu augusi klusumā un plašumā, pilsētā tā nav. Bet nu mana lauku dzīve nemaz neasociējas ar lopiem un ravēšanu vien, tā gan es negribu dzīvot! Mana "lauku" idille- skaista māja, dažas puķudobes, savs neliels dārziņš, skaists mauriņš, plašums, pļavas, meži apkārt, tuvākie kaimiņi puskilometra attālumā. Tā lūk.

Harmony-es arii visu laiku briinos,ka meiteneem lauki ir kaut kas taads,kaa "vientula sala"!:)Es redzeeju nesen savus "laukus"!Mana radiniece izskatiijaas moderna ,veseliiga sieviete,kurai vareeja dot daudz mazak gadu ,kaa ir!Loti kopta un simpaatiska savaa skaistajaa savruupmaajaa!
Es domaaju ,ka muusu dienaas tie lauki vairs nav taadi ,ka aprakstiija Jaunsudrabins!:D

Pilsēta.
Nejūtu sevī aicinājumu dienas pavadīt raujoties dārza un kūts(ja tāda ir) darbos. Man nav nekas pret to visu, kad aizbraucu savus vecvecākus apciemot un vajag viņiem palīdzēt, taču padarīt to visu par savu ikdienu man nav nekādas vēlēšanās.
Turklāt, ar laiku mani tas sāktu nomākt - ne vairs spontāni varētu draudzenes satikt, ne aiziet uz kino vai kafejnīcu, kad ienāk prātā. To vien tikai redzētu, kā māju, dārzu un varbūt brīvdienās tuvāko pilsētu.

es noteikti izvēlētos laukus :)

Mani pilsēta nekad nav saistījusi, visa tā steiga, stress, tas tiešām nav man. Bet tādi izteikti lauku darbi katru dienu arī nav man. Vēlāk savu dzīvi redzu tikai ārpus pilsētas.

Tur, kur manai ģimenei būtu vieglāk realizēties, vīram konforts un mazāk stresa, bērniem labāki apstākļi izaugt veseliem un labi audzinātiem.
Nav jau svarīgi, kur dzīvot....galvenais, lai ir blakus tie, kurus mīli...un dalītes ar viņiem savā laimē, viss pāreijais nāk komplektā ar iekšējo harmoniju:)

Lauki jau nav bedre, arī tur ir iespējams attistīt hobijus, var uzsākt ko jaunu, atrast jaunus draugus un rīkot saviesīgus vakarus, pie sevis mājās, lai būtu iemesls uzvilkt tās jaunās kurpes un kleitu:))

pilsētā, bet ne tāds modelis, kā Tu aprakstīji.