Bernam labak dzimt lauliba, vai tam nav nozimes?

es gribētu, lai mans bērns dzimtu laulībā

Mani vecāki vienmēr uzsvēruši, ka bērnam jādzimst laulībā. Es it kā vēl īsti nespēju izlemt. Ja vīrieti mīlētu no visas sirds labāk apprecētos, ja nemīlētu - neprecētos.

Domāju, garīgā līmenī papīriem nav nozīmes, viss atkarīgs no vīrieša un sievietes mīlestības, ko neapliecina neviens papīrs u.c. materiālas lietas.
Protams labāk bērnu dzemdēt laulībā, tā ir drošība, un vīrieši caurmērā katru sievieti ar kuru satiekās arī neprec.

Nu man domāt labak teikt mans vīrs un mans dēls. Nevis draugs un dēls. Nu jau ta ka daudzi tad pie sevi padoma ka vecis to sievieti nemil, mos nav tā vērta...

Manā skatījumā vienīgais, kas te spēlē lomu ir uzvārds. Ja es nebūtu precēta, bet piedzimtu bērns, gribētu viņam manu uzvārdu. Draugs saka, ka viņa bērnam pieļaujams tikai viņa uzvārds. Ta ka nekas cits kā precēšanās te nelīdz, lai visiem vienāds :D Tāpēc par to arī esam vienojušies, ka precēsimies, ja sāksim par kādu sīko domāt.

Man nepatīk, ka precas stāvoklī esam. No malas izskatās , ka tas darīts pienākuma pēc. Ok, jocīgi man tie uzskati. Paši vēl neesam precējušies, mazajam nedaudz vairāk par gadu, gaidam kad paaugsies nedaudz.

Nu es ari par so domaju, un man ar manu virieti ir viens uzvards, pat neprecoties..

Vienigi domaju par to,ka kuru katru jau neprec..

man gribētos, lai bērns dzimtu laulībā, bet, ja pieteiktos bērns, tad spiesta kārtā neprecētos.

Domāju tāpat kā Sibilla - precētos, ja vīrieti mīlētu, nevis tādēļ, ka bērns 'sanācis'. Bet plānotu bērniņu gribētu tikai pēc kāzām sākt 'taisīt', jo 1) es ticu tam, ka laulības baznīcā mūs sargās kā pāri; 2) tā ir arī juridiska aizsardzība man un bērnam.
Bet vispār esmu spītīgi nolēmusi - ja mani nepaspēs apprecēt līdz bērns pieteiksies, es principā neprecēšos stāvoklī esot. Bet vispār tāds variants man nav tīkams - 'nejauši' palikt stāvoklī un būt tikai draudzenes statusā.

Manam mazajam ir 3 gadi, precējušies neesam... ja būtu nauda mūsu sapņu grandiozajām kāzām būtu apprecējušies...

Nekad negribētu precēties, ja būtu stāvoklī... tā jau stāvoklī esot nogurums, un kāzu diena ar visām braukāšanām fotosesijām ir tik nogurdinoša.. iedzert arī nevarētu un katrā gadījumā esmu no tiem cilvēkiem kuri uzskata, ka kāzas ir jāsvin tā ka ne tikai jaunaispāris atceras to kā super notikumu, bet visi viesi arī :D Un grūtnieces kāzas nepavisma nebūs tādas... Nu tas jau individuāli...

Mans viedoklis vai nu pirms bērna vai kad bēnam jau ir ap 3 gadi un var iet uz ziediņus pa priekšu mētāt un gredzenus pienest :)

Protams, idealais variants ir vispirms laulības, pēc tam bērni. Man nav svarīgi reliģiskie vai kaut kādi svētības aspekti, bet gan drošība un garantijas šajā ziņā.
Bet - nekad negribētu laulāties ar punci. Ja jau meitene ir palikusi stāvoklī, tad, manuprāt, labāk lai bērniņš piedzimst, mazliet paaugas un tad var rīkot kāzas.

Gribēt var daudz ko. Nolemt var daudz ko. Bet dzīve pati mēdz visu sakārtot pa saviem plautiņiem pēc sava prāta.

Oponēšu skaya - ne baznīca, ne laulības baznīcā nesargās Jūs kā pāri. Sevi kā pāri varat nosargāt vien Jūs paši.

Man tā precēšanās stāvoklī esot tiešām šķiet kaut kas šausmīgs. Ļoti bieži galu galā izskatās, ka tas pāris nebūtu ne precējies, ne kopā palicis, ja ne bērns.

Atbildot uz jautājumu - man vienalga, neesmu ticīga, esmu pret to, ko popularizē baznīca un tādēļ arī pašā baznīcā neprecētos, taču kā jau mūsdienās aktuāli - domājot par materiālo pusi un "bonusi" likuma priekšā, noteikti labāk ir, ja dzimst laulībā.

Es vēlētos, lai mans bērns dzimtu laulībā. Cerams, ka tā arī notiks!
Un vispār drošības, uzvārda vienādības dēļ vien jau ir labāk, ja ir laulība noslēgta.

Gribu, lai mani bērni dzimst laulībā. Man tas ir svarīgi.


Vispār pēc dzirdētā un manītā no maniem līdzcilvēkiem, padomju laikos, lielākā daļa laulības tika reģistrētas, jo sieviete bija stāvoklī.

Nu ja, bet daudz pari sarakstas, un tad riko lielas kazas, kad mazais jau paaudzies :)
Vai tad ta nav iespeja?

Lou par kadiem bonusiem tagad iet runa?

Es teiksim planoju, atmetu ceribas, un pieteicas...
Bet teiksim, tapat tagad nav tur tadas naudas lai salaulatos ta pa istam utt..
Tapec es isti nezinu, ka tas tagad skaitas no manas puses, vai man gribas, vai ne, tagad sarakstities..

Arī uzskata, ja bērns ir pieteicies un vēl nav reģistrēta laulība, tad labāk to darīt, kad bērns jau ir paaudzies nekā esot stāvoklī. Tik ļoti daudz paziņas ir apprecējušies, kad sieviete stāvoklī. Vienmēr jau ir tā doma - vai tiešām mīlestība, vai bērna dēļ un kā būtu, ja tas bērns nebūtu?

Es gribētu apprecēties pirms palieku stāvoklī. Dažas paziņas precās ar lielu punci un tā pa ātro bez īpašām svinībām utt. Tiešām izskatās, ka dara to tāpēc, ka vajag, ne tāpēc, ka gribas. Es tā negribētu.

>> Sunce, tie ir Tavi uzskati, ka laulības kā tādas un vēl jo vairāk baznīcā nesargās u.tml. - es tam ticu un jūtu, ka tas stiprinātu manas attiecības. Protams, pāri visam ir mūsu pašu 'darbs' - tas nav apšaubāms, bet laulības baznīcā (tieši - pareizticīgo) man šķiet krietni pievilcīgākas nekā sarakstīšanās zagsā vai apbērnotas draudzenes statuss.

Precējušies neesam ,bet bērniņu plānojam.

Man tā laulība nav vajadzīga, tas ir papīrs...
Un runājot par garantijām ,ja nu nāktos izšķirties...nu dzimšanas apliecībā viņš jau kā tēvs būs.