Esmu nonākusi diezgan neapskaužamā situācijā. Centīšos īsi, bet nez, vai sanāks.
Manai mammai ir 5 bērni, no kuriem es esmu vecākā. Pēc manis dzimušajiem bērniem ir 12, 4, 2 un 2 gadi (pēdējie bija dvīņi). Tā nu sanāca, ka krīzes laikā mūsu ģimene zaudēja visu - māju, uzņēmumu, divas mašīnas... Bet vēl bez tā palika diegan lieli parādi. Man tad jau bija pāri 18, daļu mammas parādus uzņēmos uz sevi. Patēvs strādāja un dara to joprojām, bet tik un tā, arī ar visiem pabalstiem, ko viņi saņem no valsts, knapi savelk galus kopā. Bonusā visam nāk ome ar progresējošu Parkinsona slimību un vecākais no brāļiem ir garīgi nestabils. Vienvārdsakot - murgs. Dzīvo viņi dziļos laukos, pašvaldības piešķirtā dzīvoklī, diezgan smagos apstākļos.
Es jau kādu laiku esmu savā dzīvē - man ir draugs, bērns. Miljonāri neesam, bet naudas pietiek gan pašiem, gan bērnam. Vispār, dzīvojam diezgan izšķērdīgi. Nesen saņēmu lielāku naudiņu no ārzemēm, jo biju tur strādājusi grūtniecības laikā. Nedomājot trešdaļu piešķīru mammai, lai nopērk mašīnu. Problēmas sākās ar to, ka kādu laiku viņa nevarēja atrast, uz kā, lai mašīnu noformē, jo mums visiem ir parādi, es gan savu daļu pa druskai maksāju, bet tomēr pastāv risks, ka to auto vienkārši arestēs. Palūdzu draugam, vai viņš nebūtu ar mieru vismaz uz laiku piereģistrēt to mašīnu uz sevi, un tad tik sākās. Es pat nopietni to nebiju apdomājusi, vienkārši sarunā izspruka nepārdomāts jautājums. Ja to tā kārtīgi apdomā, es nebūtu viņam prasījusi nemaz, bet viņš tā aizsvilās... Es jau tā pārāk daudz darot mammas labā, esot sev dzīvi viņas dēļ sabojājusi, savam bērnam neko nedodot un tā tālāk.
Tie visi bija stulbi pārspīlējumi, bet tik sāpīgi kaut ko tādu klausīties. Viņam naudu priekš mammas neprasu, cik nu varu, dodu no sevis. Un tās nav nekādas astronomiskas summas, vnk reizi pa reizei pārskaitu 20 Ls, ja jūtu, ka viņiem varētu būt tāda situācija, ka nav, ko ēst. Par mašīnu arī bija mana ideja. Mamma arī nekad nav prasījusi, lai sūtu viņai naudu. Es vienkārši jūtos parādā sievietei, kura devusi man dzīvību.
Īsti nesaprotu, kā lai tagad nogludinu attiecības ar savu draugu, jo saprotu, ka viņam tas grauž. Viņa ģimenē tādas lietas nav notikušas, visi ir pārtikuši, veiksmīgi cilvēki. Zinu, ka viņam liekas, ka mana ģimene tagad maksā par savu stulbumu, bet man tāda nostāja ir baigi sāpīga.
Vienkāršs jautājums - kā jūs rīkotos šādā situācijā? Varbūt nevaru paskatīties uz to visu no malas, pārāk emocionāli uztveru, tāpēc ceru dzirēt kaut kādus objektīvus viedokļus.
895
