Vienígais bērns ģimenē!

186

Reģ: 12.06.2012

Nus,cik daudz mēs te esam - pirmie un vienīgie?m :)
Vai tas,ka jums nav ne brāļu vai māsu jūs šodien kaut kādā veidā ietekmē,piem,patīk būt vienai utt.
Man kā vienīgajam bērnam,un es nebiju izlutināts knēvelis,ir grūti dalīties. Piefiksēju visu laiku. Nevis ar ģimeni,draugu,ar tiem tuvākajiem. Piemēram,nopērku sev banānus,jo draugam negaršo,atnāk pie viņa draugs ar meiteni,iedod tiem manus banānus! Nu sūds nu tie banāni,lai takš ēd,bet man ieslēdz tas ne-dalīšanās mehānisms,ka tie ir mani.

14.08.2012 18:47 |

watchingandtalking

6676

Reģ: 07.02.2009

Esmu vienīgais bērns... dalīties gan protu... BET es varu traka palikt, ja piemēram sasmērēju maizītes sev un draugam un tad kad viņš apēdis savas, garām ejot vēl nokož no manas... tad no manis dzirksteles šķiļas... viņš toties ir vecākais bērns kurš jaunāko brāli vienmēr apcēlis... tad nu mums ir šitā.... :D

15.08.2012 09:11 |

Teodora

287

Reģ: 20.10.2010

Neesmu es vienīgā, man ir divi fantastiski brāļi. Bet ne par to ir stāsts, pazīstu vairākus cilvēkus, kas ir vienīgie bērni ģimenē. Nekad nebiju aizdomājusies par šādu tēmu, bet, ja tā labi padomā tad tā ir, ka viņi ir skopāki un egoistiskāki.

15.08.2012 09:57 |

:) Patrīcija :)

1123

Reģ: 18.04.2012

Es neesmu vienīgais bērns ģimenē, man ir brālis 10 gadus vecāks. Mani uzaudzināja mamma, brālis un vecvecāki. Neteiktu, ka nemāku dalīties, bet mamma ar brāli vienmēr atdeva to labāko man. Bērnībā dzīvojām diezgan nabadzīgi, citreiz bija ļoti maz pārtikas. Kā mamma teica,vispirms paēdu es, tad brālis un ja palika pāri tad mamma. Esmu pieradusi, ka man ir viss pats labākais, kas var būt.
Pie vecvecākiem dzīvojot laikam arī iemācījos dalīties, jo tur bija arī gadu vecāks brālēns.

15.08.2012 10:02 |