Vienígais bērns ģimenē!

mani ir tāpat, ka ar Libru. esmu vienpate, bet to izbaudu. dažreiz pietrūkst kāds uzticības persona.
es neesmu izlutināta, bet mazliet, mazliet egoistiska gan.

o, cik daudzas te vienīgie bērni! :D
es arī esmu vienīgais bērns ģimenē, dalīties man patīk, tieši ar visādām lietām, nav žēl nekā, bet par uzmanību, tas ir skaidrs, man vienmēr jābūt uzmanības centrā un egoisms arī liels, itkā izlutināta neesmu, bet esmu pieradusi pie uzmanības, jo vienmēr bērnībā visi ar mani vairāk ucinājās, jo esmu taču vienīgais bērns un viesiem kaut kā likās, ka man noteikti ir garlaicīgi, kaut gan ļoti labi atceros, ka man labāk pat patikta vienai spēlēties un darīties. :D

Neesmu vienīgā, bet jaunākā. Ar brāli gandrīz septiņu gadu starpība. Nu esmu egoiste, bet kas tad mani mīlēs vairāk par visu, ja ne es pati sevi :D

Es arī pirmais un vienīgais. Neteikšu,ka būtu šausmīga egoiste,bet jā,dalīties man arī nepatīk. Tie paši banāni vai dajebkas,ko esmu it kā pirkusi tikai priekš sevis,jo man garšo, bet kāds paņem un apēd,tāpēc,ka tas stāv kopējā ledusskapī vai augļu bļodā.
Cenšos ar to cīnīties. katrā ziņā,ja kāds ēd manu šokolādi vai ābolus,ko esmu pirkusi sec,nost neņemu. :D

man jau šķiet, ka mani, kā vienīgo bērnu, diezgan labi izaudzināja. :P
Bet šis gan man dažreiz ir, bet tas ir atsevišķos gadījumos, un man tam ir ļoti labs pamatojums :D

Arī esmu vienīgais bērns! Ok, man ir sīkais bračka, nu precīzāk pusbrālis, bet mums ir 11 gadu starpība un kopā auguši īpaši neesam, Ik pa laikam jau ir kaut kāda nedalīšanās, utt.
Bet mani vairāk tracina tas,ka tā kā mammai un omei esmu vienīgais bērns & mazbērns, tad ir mūžīgā kontrole, zvanīšana, satraukšanās.. Ja būtu vēl kādi pāris bērni, tad to uzmanību sadalītu un neliktos tik uzkrītoši.

Ņam ņam, šito sēriju pat atceros. No sava šķīvja es arī nevienam nedodu! :D

Es nezinu, man patīk iepriecināt citus. Vienu dienu uzcepu kēksiņus un izdalīju draudzenēm. Prieks, ka citiem prieks.

ā, un es gan sevi par vienpati nesauktu. Jā, man nav pilnīgi nekādu problēmu Libras nosauktās lietas darīt vienītī, bet draugu un paziņu man ir padaudz, tāpēc nemaz tik bieži vienītī nesanāk būt. Un arī, kad biju maza, es nesēdēju 4 sienās, kaut kā sanāca man sadraudzēties un biežāk būt ar kādu kopā nevis vientulīgi klaiņot.

Daudzas saka, ka jaunāko bērnu ar parasti izlutina - nav tiesa :D Esmu jaunākais bērns (7gadu starpība ar māsu) un es reāli jūtu kā pret viņu izturas vecāki un kā pret mani, kaut vai neesmu neko sliktu izdarījusi! Jūtu, ka vnk viņiem labāk patīk māsa, mīl stiprāk. Draugs pat to ievērojis. Un tas tā grauž sirdi, āaaaa! Reizēm jūtos kā melnā avs ģimenē, jo visa interese, satraukumi utt. tikai par māsu, a par mani nospļauties :)

Bezšaubām, ja man būs vairāki bērni centīšos audzināt un mīlēt vienādi :)

Man atkal ir savādāk, nepatīk vienai kaut kur iziet, mājās, jā, bet tā vienai iepirkties, uz kino iet vai vēl ko, galīgi nē, vienmēr patīk ar kādu kopā, kompānijā, ja vienai nākas, tad nejūtos droša, lkm jau tāpēc, ka vienmēr arī par mani bērnībā daudz uztraucās un zvanījās un, ja kaut 5 min vēlāk, tad uzreiz sāka zvanīties man un arī draudzeņu vecākiem zvanīja un iedomājās to ļaunāko, tāpēc bieži gadijās scēnas pusaudžu gados, kad kkur izgāju un, ja nedaudz nokavējos, jo biju taču vienīgais bērns un ja ar mani kaut kas notiktu, tad mammai vairs nebūtu neviena bērna un tad vienmēr uz mani ātri sadusmojās par katru mazāko aizkavēšanos vai plānu maiņu un tad tas kaut kā ietekmē arī šī brīža dzīvi, jo vienai kkur iziet galīgi nepatīk.

Esmu vienīgais bērns ģimenē, turklāt mani audzināja tikai mamma- tad nu es biju riktīga lutekle, un man tiešām tika daudz kas. Vienai pavadīt laiku man nepatīk, bet tas noteikti ir tādēl, ka man ir māsīca manā vecumā un pa vasarām es dzīvojos pie viņas un brālēna, pēc tam gājām vienā klasē. Skolas laikā man ar bija auklīte un vienmēr kāds ar mani darījās, runājās utt... Man ļoti nepatīk vienai nekur iet un staigāt. Man pat iepikties nepatīk iet vienai :D Bet tas noteikti ar ir tādēļ, ka skolas laikā man bija daudz draugu, bieži kāds nāca ciemos utt...
Dalīties gan man nepatīk, es vienmē esmu uzskatījusi, ja tas ir mans tad nevienam citam nedošu :D Man pat dusmas ir, ja daugs apēd manu nektarīnu :D

Es arī esmu vienīgais bērns ģimenē un man ir tādas dalītas emocijas par to. Ja notiktu pēc mana prāta, es sev gribētu tikai un vienīgi krietni vecāku brāli vai māsu, jo manī laikam nav tās mātišķās īpašības par kādu rūpēties un uzmanīt, jo man nekad nav bijuši pat mājdzīvnieki. Ar dalīšanos un rēķināšanos ar citiem man arī ir tā pašvakāk, jo es vienmēr esmu bijusi lutināta, apdāvināta un aprūpēta. Tikai tagad es sāku apjaust, cik ļoti slikti tas patiesībā ir, jo savā vidusskolas vecumā praktiski neko nejēdzu pat no vienkāršām saimnieciskām lietām.
Un jā, es arī esmu izaugusi par vienpati un man nekad nav bijusi vajadzība pēc liela draugu vai paziņu loka un nemitīgas ballēšanās, bez problēmām eju iepirkties viena, kā arī varu nodzīvoties pa mājām vairākas dienas. Draugu man nav ne daudz ne maz, lielākoties visi jau ilgu laiku pazīstami.

Neesmu vienīgais bērns ģimenē, bet viena minēja, ka ir trakāk, ja ar brāļiem/māsām ir lielāka gadu starpība, tad tie arī lutina. Nu nezinu, man ar brāli ir 4 gadi starpība un ar māsu 8 gadi(dzimām ik pēc 4iem gadiem). Brālis ar māsu mani pieskatīja, palīdzēja vecākiem mani audzināt utt., bet tā, lai teiktu, ka biju luteklīte - nē. Varbūt mani vairāk lutināja nekā brāli un māsu, jo finansiālā situācija bija labāka nekā viņiem agrā bērnībā(3-4 gadi). Bet es arī esmu mīļākā no bērniem, man patīk lutināt mammu, samīļot, sabučot, pat tagad ļoti reti viņu redzot iesēžos klēpī un samīļoju. Varbūt tāpēc man bija vieglāk izdīgt saldējumu utt. bet saldumus īpaši neēdu bērnībā, man končas varēja nedēļu stvēt, kamēr brālis noēda. Man labāk pie sirds gāja augļi, dārzeņi, ko pagrauzt un ziemā kompoti :) Manuprāt tas ir pats, pats labākais, neviens saldums nestāv klāt.
Mana kaimiņiene bija vienīgais bērns ģimenē, viņā ļotiatspoguļojas tas, ka dabū visu un ir egoiste, bet ko var gribēt, ja suni baro ar karbonādēm :D Tad iedomājieties kā notiek viņas lutināšana :) :) Atceros, ka pirms gadiem 5iem viņa uzvedās kā mežonis, pa mājas pagalmu staigāja, klaigāja, ka manā pagalmā varēja dzirdēt. Un man ir trauma no viņas, kad kopā spēlējāmies, viņa mani ieslodzīja savā šķūnī.(viņa jaunāka, bet augumā bija daudz lielāka nekā es) :D

Esmu vienīgā un jā, laikam jāatzīst, ka man arī nepatīk dalīties un visu gribu sev. :D Kā arī esmu vairāk individuālā, labāk darbojos viena nekā kopā ar citiem.
Man pašai nekad gan nav paticis, ka esmu viena. Es gribētu lielu ģimeni ar brāļiem un māsām. Protams, apzinos visus savstarpējos kašķus un strīdus, tomēr ar laiku saproti, ka būtu labi, ja būtu kāds, ar kuru kopā kaut kur aizbraukt, braukt ciemos un tā. Būtu tā apziņa, ka neesi viens. :)

Cik interesanti, ka te daudzas zināmās meitenes ir vienīgie bērni ģimenē :) Es arī pievienojos! Es gan sevī neesmu novērojusi kaut kādu īpašo nedalīšanās iezīmi, tieši otrādi - cilvēkiem, kuri man patīk varu iedot gan savu edienu, gan savas drēbes :D Tiesa gan tādu tuvo nav daudz. Mīnuss tam, ka augu viena noteikti ir - izaugu ne sevišķi sabiedriska, lielas kompānijas noteikti nepatīk un varu gandrīz visu darīt viena. Gan uz veikaliem eju viena, gan pat uz kino un man ir interesanti ar sevi.

Neesmu vienīgais bērns ģimenē, ir vecāki brāļi, bet neliels egoisms tomēr ir. Kad bijām maziņi bija pat konfektes jāskaita un jāsadala visiem vienādā skaitā, un tagad lielai esot ir tik jauki, ka vari paņemt konču maisiņu un apzināties ka tas būs tikai mans, ja nu vienīgi draugs gribēs, bet tā jau cita lieta.

Es neesmu vienigais berns gjimene vel ir bralis un masa. Es nekad nevaretu iet viena uz kino vai iepirkties, jo man tas liekas garlaicigi, man vajag kompaniju utt. :D Bet ar to dalisanos ir taakaa ir, nekad nepatik dot aizdot savas lietas vai daliities eedienaa :D

Man bija tāpat kā Infinity tāpēc laikam vēljoprojām vienmēr visā dalos, nespēju paņemt kaut ko tikai sev, ja pērku, tad arī draugam, ja esmu mammas mājās, tad gan tētim, gan mammai :)

Oj, mans puisis ir vienīgais bērns ģimenē. Tikai man šķiet, ka grūti ir mums, citiem, nevis viņam. Vai arī viņš vismaz tēlo, ka viņš neko nemana. Bet es tik bieži redzu viņa nesaprotamo egoismu. Kurš turklāt ir kaut kāds ļoti slēptā veidā, ne jau, ka viņš būtu kretīns attiecībās, nē. Bet es aizvien biežāk iedomājos, ka viņa dīvainās rīcības dzīvē ir skaidrojamas ar to viņa vienīgā esamību ģimenē. Un man, kas nākusi no plašas ģimenes, tas šķiet gaužām nesaprotami un pat skumji... :(

Es ilgu laiku biju vienīgais bērns ģimenē un neesmu ne kripatas izlutināta, tieši otrādi... Traukus viena vienmēr mazgāju, grīdas vienmēr viena berzu un visas bļaušanas man vienai. Pati esmu ļoti cilvēkus mīlošs cilvēks, dalos visā. Dīvaina laikam :D