Drūmā tēma

Vismaz tādu mauzoleju!

Labak jau šādu!

Nesatraucos par naavi un nedomaaju kaa un kur veeleetos buut apglabaata, jo.. man tak buus jau viss vienalga ;) Vai nu tas ir sheit Amerikaa, vai dzimtajaa Latvijaa, vai veel kur citur, man ir svariigi kur esmu dziives laikaa, veelaak tam nav noziimes.

Ko gan es daudz domātu, ja būtu mirusi. Apglabā manu miesu un tā satrūdēs un es taču neskatīšos no zārka, cik daudz puķes man nes vai kurā vietā apglabā, galvenais, lai to dara pēc vispārpieņemtajām tradīcijām, nevis aizvelk ar ragaviņām uz mežu. Lai es iepriekš domātu par savu kapa vietu? Jūs ko? Nekad mūžā.

Samaara, man tavs viedoklis vistuvākais.

Vietā, kur guļ mans vectēvs un vecmātes vecāki, ir vēl vieta vecmātei un mammai. It kā pēc cik tur gadiem var rakt arī virsū.
Pēc vectēva bērēm es jautāju, kur man būs vietiņa un manējie tik nosmēja, ka pašai vien būs jāmeklē un jāveido jauna, savai ģimenei.
Skumji vispār par to domāt..

Tā kā esmu vēl jauna, tad pagaidām grūti spriest. Ir jau bijušas visvisādas domas un `vēlmes`. Vairāk sliecos uz to, ka tomēr gribētu, lai mani kremē. Sarunās ar māsu esmu nonākusi pie tāda secinājuma, jo, kas gribēs, tas tāpat atcerēsies un turēs siltā piemiņā. Un tas liekas kaut kā tā brīvāk.
Aprakšana manam uzskatam attiecībā uz šo visu, atbilst mazāk. Ja nu tomēr, tad kādā vientuļā mežā, bez mācītājiem un kristiešu krustiem. Noskaitītu kādu tautasdziesmu un labi būtu.