manā klasē gāja nu tāds eksemplārs, ka ārprāts. un tās, kas saka, ka katram ir personība, tad nu ok jā ir, bet nu tak lai pievalda ar nedaudz. skolā nebiju nekāda pajmeitiņa, arī biju sagājusi ragos ar skolotājām dažām, bet tas ne tā. bija puisis, kam vecāki bagātnieciņi, viss jau būtu ok, ja čalis nebūtu sadomājies, ka ir apmēram, pilsētas mērs. visu laiku aizrādīja skolotājām, dirsa virsū, māte viņam bija kalpone, kas pienesa somiņu un viņai atļāvās uzdirst kur nauda utt. nu nonstopā vienkārši uzvedās tizli. tiešām dienās, kad viņa nebija skolā bija labāk. viņš principā krita uz nerviem visiem, bet neviens īsti neko neteica, jo līda viņam dirsā, jo viņam redz nauda. man vienu dienu pieriebās sāku dirst viņam virsū, lai tak aizver savu muti. kko jau man pretī teica, ka ar laiku vispār nepievēra uzmanību. palika daudz vieglāk. tavā vietā, vnk pateiktu , ko domāju par viņiem.
7
