SHopppppping

Cik no tirgus pārtikas paviljona rokās panest vari tik arī ir normāli:D

1) normāli, ja pērk to, ko vajag, nevis- ak, kā man patīk, nopirkšu...un pēc tam nekad nevelk. Tur arī ir tā atkarība.
2) ja kaut ko vajag, pērku uz atlaidēm, bet principā man neko nevajag, neko arī nepērku. it sevišķi tikai tāpēc,ka ir atlaides.

Iepirkties normāli, manuprāt, nozīmē zināt, ko vajag un iet pirkt tieši konkrētās lietas, nepadodoties kārdinājumam uz kaut ko lieku. Bet atkarība ir tad, kad vajadzīgais ir nopirkts, arī nevajadzīgais ir nopirkts un tik un tā nepietiek, vajag vēl un tiek pirkts vēl, pat ja tiks uzvilkts vienu reizi. Un jā, to laikam var teikt par mani.
Atlaižu laiks ir bonuss, bet vispārīgi tas nav noteicošais.

1) Nezinu atbildi uz šo jautājumu
2) Bez jēgas nemēdzu iepirkties, eju uz veikaliem tikai tad, kad man kko vajag un vienalga- ir atlaides vai nav.

1)Man šķiet, ka atkarība ir tad, kad nevar paiet garām nevienam šmotku veikalam kaut ko nenopērkot. visos ir jāvelkas iekšā un jāsapērk pilni maisi. Un tas notiek ik pāris dienas. Skapim jau durvis ciet neturas, bet vienalga - ik pāris dienas nāk mājās ar jaunām lupatām, no kurām pusi vispār neuzvelk vai uzvelk 1x-2x.
2)Pērku kaut ko atlaižu laikā tad, ja vajag. Man nepatīk pirkt tikai atlaides dēļ, ja man nemaz nevajag un tikai krāmēt kaudzē ar domu, ka gan jau izmantošu.

Vienkārši pavasarīte,kopš mainīja dzimumu uz sieviešu nesaprot,cik daudz un kas viņai kā sievietei jāpērk:D:D:D

Ā un atkarība man atgādina vienu paziņu, kurai jautāja vai negrasās kļūt ar vīru par vecākiem, jo vīrs to ļoti vēlējās. Viņa atbildēja, ka neesot tā, ka negribētu būt mamma, bet esot parēķinājusi no cik topiņiem mēnesī sīkā dēļ nāktos atteikties un to nevēloties.
Vot tā ir atkarība!

1) normāli ir tad, ja cilvēks, sieviete vai vīrietis, vienalga, iet iepirkties un pērk to, ko vajag, ar iepriekš sagatavotu "sarakstu" galvā, ko viņam/ai vajag .. ja vajag kleitu un kurpes, tad ejam ar mērķi pirkt tikai šīs lietas, protams, ja iepatīkās kāds sīkumiņš, kāds lakatiņš, aksesuārs vai kas tāds, tad arī tas ir pilnīgi normāli.. manuprāt, atkarība jau ir tad, kad ejam ar, piemēram, šādu pašu mērķi uz veikalu, bet tās kleitas un kurpju vietā vēl nopērkam kaudzi ar citām štātēm, kuras principā nebija vajadzīgas, bet veikala lielie atlaižu plakāti tik ļoti pavilka, ka nevarēja turēties pretī :D
2) neesmu ne reizi bijusi ne bazārā, trakajās dienās Stockmann vai kaut kādos ļoti līdzīgos atlaižu maratonos, parasti braucu iepirkties, kad ir sezonu izpārdošanas, tad arī ir lieliskas atlaides un man jau liekas, ka lielāka iespēja labi iepirkties, nekā bazāros vai trakajās dienās, kur cilvēki pustraki skrien , ķer un grābj! :)

1) atkjarīgs no pieejamajiem līdzekļiem, jo vienai iztērēt pāris štukas mēnesī ir nieks(pērkot attiecīgi dārgas mantas), otrai līdz simtam jau ir kkas ārkārtējs. Atkarība, manuprāt, sākas, ja pērk lietas, kurām nemaz nenoņem birkas un vnk iemet skapī, nenēsājot, vai arī pērkot vienādas lietas.

2) es esmu diezgan apdomīgs pircējs un pērku tikai tiešām nepieciešamas lietas(nu ar izņēmumiem, protams :D). Bet nu pāri saviem ienākumiem netērējos.

MVK, tas jau ir slimi :D Kā tā var pateikt

Un atkarība air arī tad, kad pērk jaunas šmotkas vai da jebko, kad nav nomaksāti rēķini un ledusskapis tukšs.

Saulcerīte, zini, Tu (on - ona - ono), mani ar to gan nevari apvainot, jo foršī butu dzīvē iejusties gan vīriešu, gan sieviešu ādā :0 un zini, man tiesam nācies mainīt dzimumu, tikai ne tada veidā, ka Tu domā :) Mūsdienu emansipācijas un uniseksa laikmetā ne tik vien tas brīnums ir novērots.

Un man prieks, ka iepercies Centrāltirgū, tiesam :D Sen būtu šī vieta japopularizē :D

Nezinu,es iepērkos reizi/divas mēnesī. Pērku to,ko sirds kāro,bet vairāk par 200,noteikti,neiztērēju. Labāk iztērēt drēbēs nekā noēst to naudu vai iztērēt sūdos. Tā jau ir,ka lats tur,lats šur un nesaproti,kur tā nauda ir. Es,vismaz,viņu varu sataustīt savā skapī,kaut arī puse no pekelēm mētājas skapī. :D

es sev stādu sarakstu. man plānotājā ir sarakstītas lietas,ko man vajag-gribās un pēc tā vadoties es visu pērku.
liela slimība ir iepirkšanās internetā,jo tur kaut kā nejūt to,kā tā naudiņ aiziet. labi vien,ka es pati neko nepasūtu un viss iziet caur stingru draudzenes kontroli :D

atlaižu laikā man ir grūti,jo tad liekās,ka vajag visu, bet patiesībā tā nav. un man īpaši nepatīk rakņāties pa tiem samočkāto drēbju kalniem un kaut ko meklēt.
pēdējā laikā cenšos iepirkties tā,ka labāk nopērku mazāk,bet dārgāku un labāku, nevis 5 sū*iņus :D
vakar sanāca šķirot visas savas mantas.skatos,ka man čupas ir ar bižutēriju, visu ko,no kā neko nenēsāju. bet tad jau labāk nopirkt vienu un dārgu rotaslietu,ko nēsāšu,nevis 10,kas kopā sastāda to pašu summu un mētājās visās malās.

Agrāk mani nav piesaistījušas atlaides, bet tagad pati saku rikšot pakaļ atlaidēm, bazariem utt, bet labi, ak tas notiek labi ja 1 x mēnesī. Nav tā, ka pērku pilnīgi nevajadzmīgas lietas, bet pirmo reizi nopirku mantas, kas mājās nedereja, un nācies atdāvināt! Arī pāri simtam mēnesī iztērēt tagad man nav retums, mēginu sevi iegrožot cik spēju! Un atlauties - neatļauties jau nav galveais, nepatīk justies atkarīgai no uzraksta SALE :)

Parasti aju man patīk sapirkt uz atlaidēm dāvaniņas (tur gan man ir atkarība) uz kādiem 30 - 50 KATRU mēnesī, lai pēc tam sakombinēt vārda dienām, kādos svētkos vai brauco ceimos, tā laikam ir kaut kāda cita īpaša atkarība....

Vispār es ļoti izmantoju atlaižu laiku. Piemēram, Madaras kosmētiku sapērku kalniem, kad tai ir 40% atlaides, nekad to neesmu pirkusi par pilnu cenu. Tāpat arī ziemas apavus pērku pamatā pavasarī uz atlaidēm. Tāpat arī nepaeju garām Stockmana trakajām dienām, jo tad parasti nopērku kādu somu par saprātīgu cenu:)

1.
Manuprāt, atkarība nav nekādā mērā sasaistāma ar iztērēto naudas summu, bet gan ar pirkumu skaitu un to, cik bieži dodas sirot pa veikaliem. Man bija nu jau labu laiku atpakaļ periods, kad gāju pa veikaliem katru otro dienu, galvenais bija kaut ko nopirkt, iepriecināt sevi, vienalga, džemperītis vai matu gumijas, kaut kas bija jānopērk. Tas laiks pagāja, sapratu, ka prieks nav tikai veikalā atrodams un tur jāiet pēc kvalitātes nevis kvantitātes.

2.
Agrāk pirkos tāpat vien, no tā laika ir tikai daži labi, kvalitatīvi pirkumi. Nu jau vismaz gadu pērku tikai to, ko vajag. Parasti virsdrēbes, apavus, bikses un svārkus pērku par pilnu cenu, jaciņas, krekliņus, blūzes, kleitas ar atlaidēm.

Jebkurus atlaižu laikus izmantoju, lai nočekotu, ko man vajag tagad vai vēlāk (ziemas/vasaras sezonas apģērbiem, kosmētika, grāmatas, mūzika). Kvalitatīvas mantas maksā, tāpēc šopingos naudu neskaitu (īpaši bieži gan neiepērkos, gribētu vairāk, bet bieži nav iedvesmas :D )

1. Man šķiet, ka iepirkšanos nevar uzskatīt par atkarību līdz brīdim, kamēr cilvēks vairs to nevar atļauties. Respektīvi, ja sieviete var atļauties tērēt vairākus simtus mēnesī, lai tērē. Ja sāk aizņemties no citiem, lai nopirktu kārtējo lupatu, kuru dikti gribās nevis tiešām vajag, lūk tā jau ir atkarība. :)

2. Mans iepirkšanās bubulis ir internets, līdz sar to vazāšanos pa veikaliem esmu samazinājusi līdz minimumam, tāpēc nekādas izpārdošanas mani neuzrunā, bet ebay gan uzrunā :)

1. Man šķiet, ka iepirkšanos nevar uzskatīt par atkarību līdz brīdim, kamēr cilvēks vairs to nevar atļauties. Respektīvi, ja sieviete var atļauties tērēt vairākus simtus mēnesī, lai tērē. Ja sāk aizņemties no citiem, lai nopirktu kārtējo lupatu, kuru dikti gribās nevis tiešām vajag, lūk tā jau ir atkarība.

pilnībā pievienojos.

2. Parasti jau aizeju paskatīties, ko pārdod izpārdošanās, trakajās dienās u.tml., bet diemžēl nemāku tajās izpārdošanās atrast kaut ko. Ļoti reti kaut ko iegādājos izpārdošanās un ja iegādājos, tās drīzāk būs lietas dzīvoklim, nevis apģērbi. Tā kā lielākoties pērku apģērbus un apavus pa pilnu cenu, kas nav ļoti lēti, pērku tad, kad patiešām vajag. Apavi man vispār ir minimums, jo ļoti nepatīk tos pirkt.Visvairāk man ir solīdas auduma bikses, ar ko uz darbu iet.