Izlasīju un likās tik forši :)
Tā dzīve apmeta kūleni. Līgas stāsts
«Dīvaini, bet varu apgalvot, ka jau 15 gadus — kopš 20 gadu vecuma — man romantisku randiņu nav bijis. Dažkārt domāju, ka šajā ziņā esmu apzagta, bet — ko padarīsi? Un ne jau tāpēc, ka pietrūktu vīriešu uzmanības. Patiesībā uz to randiņu pirms 15 gadiem — 27. decembrī — gāju tikties ar savu draudzeni, kura atvainojās, ka paņēmusi līdzi darbabiedru. Viņš bija vienkāršs un inteliģents puisis, gadus septiņus par mani vecāks, mēs iedzērām, un viņš man iepatikās. Jutu, ka viņam patīku arī es. Draudzene mums netraucēja, gluži otrādi — viņa mazināja neveiklību, jo abi taču bijām sveši cilvēki. Kafejnīca, kā jau svētku režīmā, strādāja visu nakti, mēs triecām, smējāmies un dejojām. Vakara gaitā attiecības starp mums kļuva romantiskas un koķetas, puisis man iepatikās arvien vairāk, un, kad viņš man piedāvāja vakara noslēgumā braukt pie viņa, es metu piesardzību pie malas un piekritu. Godīgi sakot, nezinu, kas ar mani notika. Nu, nevaru teikt, ka man pirms tam nebūtu bijušas dažas gadījumu attiecības, bet nekad ar puišiem, kuri man patika. Tos es, gudra meitene būdama, centos turēt zināmā attālumā, ievērodama principu, ka, strebjot karstu, var tikai applaucēt mēli, nevis izjust tējas vai attiecību garšu. Arī šis man patika. Pat ļoti. Tomēr pretēji saviem principiem es piekritu sēsties taksī un braukt viņam līdzi uz tukšo vecpuiša dzīvoklīti, kurā nebija gandrīz nekā. Pat grāmatas stāvēja sakrautas kaudzē uz grīdas. Lampiņai par kupolu bija karkasam pārmests čigāniski rakstains lakats, kuram cauri spīdēja kliedēta gaisma. Uz galda mētājās apkaltusi rīta siermaize un pusizdzerta kafijas krūze. Turpat atradās arī rakstāmmašīna — mans jaunais paziņa bija žurnālists. Un tā viss sākās — mūsu pirmā nakts kļuva par mūsu kopdzīves pirmo nakti. Mēs tajā nenogulējām ne minūti. Protams, mīlējāmies, viegli — kā iepazīstoties, bet daudz vairāk gulējām apķērušies un, kad aiz loga svīda palsā ziemas gaisma, viņš jautāja, vai es, gadījumā, ar viņu negribētu būt kopā vienmēr. Un es teicu, ka gribu. Tā mēs, kas vēl pirms 24 stundām viens par otra eksistenci pat nebijām nojautuši, nu gulējām viens otra apskāvienos un plānojām nākamo dzīvi — cik bērnus gribētu un kādas mājas. Tas bija tik spontāni un patiesi, ka neradās ne mazāko aizdomu par blefu. Tad cēlāmies, es iztīrīju zobus ar viņa zobu suku, ledusskapī nekā nebija, tāpēc uz pusēm apēdām to pašu cieto siermaizi, un man bija jādodas uz darbu. Vakarā viņš mani sagaidīja, un mēs devāmies pie manis. Tuvākās nedēļas laikā atradām jaunu īrējamu dzīvokli un pēc dažiem mēnešiem apprecējāmies.
Pirmais meitēns piedzima gadu pēc mūsu liktenīgā randiņa, pēc diviem gadiem — otra meitiņa, bet pirms trīs gadiem pasaulē nāca puika. Esam tikuši arī pie savas mājas, ne gluži tādas, par kādu sapņojām tonakt, tomēr — ir dārziņš, kurā vīrs rosās vairāk par mani. Viņš ir ļoti labs, un nekad neesmu domājusi, ka viņš nožēlojis mūsu neprātu. Šo gadu laikā, protams, esam strīdējušies, ir bijušas arī tā sauktās krīzes. Ja tā godīgi, ir periodi, kad manā galvā rodas trauksme, vēlme pēc romantikas, kuras ģimenes dzīvē, atzīšos, tikpat kā nav. Jā, es ļoti labprāt aizietu uz kādu randiņu — kaut vai tāpat vien — lai dabūtu taureņus vēderā, taču vienmēr noturos, neielaižoties tālāk par koķetēriju vēstulēs. Daudz esmu domājusi par to, kas notika pirms gadiem 15. Ar normāliem cilvēkiem taču tā nenotiek, citi sāk bučoties tikai trešajā randiņā, gadiem berzējas, līdz sāk dzīvot kopā, arī kāzas atliek un atliek, nevarēdami viens otru tā īsti iepazīt, bet mēs... Mūsu kopīgie draugi ir teikuši — tas tāpēc, ka abi bijāt gatavi ģimenes dzīvei. Nu, var jau būt, bet man tolaik bija tikai 20 gadi... Es domāju, dažreiz par notikušo var teikt — vienkārši — tā gadās.»
802
