No pieredzes zinu, ka arī pašmācībai jābūt lielai motivācijai :) (lai gan tas ir ieteikums arī no manis, bet to nedaudz vēlāk).
Sākumā Tu varētu atrast, kādas izglītojošas iespējas jauniešiem ir Tavā (vai jebkurā tuvākajā) sūnu ciemā, piemēram, iesaistīšanās jebkāda veida brīvprātīgajā darbā, visādi mākslas - valodu pulciņi, dejas utt, datorkursi. Jo kopā ir aizraujošāk!!! Kad iesāc "darīt", tad arī rodas vēlme "rīkoties", attīstīties, un pāriet visādi melnie posmi dzīvē. Nu nevar būt, ka visi jaunieši nodzeras, ir arī tādi, kuri redz mērķi dzīvē un darbojas, un, ja Tu ar tādiem sapazīsies, pati arī "uzvilksies" no viņu pozitīvā viļņa.
Jā, man arī bija raksturīgs šāds posms, tas bija pat nepiedienīgi ilgi ievilcies. Un ko es izdarīju?! Savus "varbūt kaut kas jāmaina" (kas patiesībā nozīmē, ka neko negribu un arī nemainīšu) iesviedu miskastē un pārcēlos uz dzīvi ārzemēs. Naivajai meitenei, kas pat galvaspilsētā nespēja iejusties, nu svešā vidē nācās cīnīties vienai par savu eksistenci. Un zini ko?! Tas ir TIK forši!!! Šobrīd man ir atvaļinājums, bet esmu jau beigusi valodu kursus, tūlīt atsākšu dalību vienā nevalstiskajā organizācijā, pieteikšos arī vienai īstermiņa praksei, iešu uz intensīvo deju nedēļu un tad braukšu uz valodu skolu. Jo dzīve ir skaista, un tā ir jādzīvo uz 100%! Tikai ir jāiesāk!
64
