skolas laikā apsmēja

nezinu gan, tie kas mani apsmēja tagad braukā ar x5, leksus utt. un maina super-seksīgas meičas ik pēc mēneša. labi vismaz ka mani neatpazīst.

priecājos, ka aizgāju pēc 9.klases uz citu skolu:)...mana iepriekšējā klase bija sadalījusies divās daļās, pastāvējā tādi gudrie un stulbie, krutie, un nekrutie, protams, pasaules nabas bija tās krutās :D.
Neesmu nekāda skaļā, jo skolā atrodos, lai mācītos un iegūtu izglītību, protams, patīk paķiķināt, bet viennozīmīgi priecājos, ka mācos citur:)

Jackie,nezinu par citām klasēm, bet par savu jau teicu- nu dalījās klase bariņos un tā, bet neatceros, ka kāds konkrēts cilvēks tiktu baigi apsmiets un atstumts. Mums nemaz tādu baigo bagātnieku nebija klasē..varbūt tāpēc, ka no mazas pilsētas un visi puslīdz vienlīdzīgi jutās.

indie, man nemaz negribas domāt, kā mūsdienās viss notiek...

Jaunieši līdz kādai 8.klasei ir vienkārši šausmīgi. Jā, skolās joprojām ir tā saucamais mobings. Citu cilvēku apsmiešana, psiholoģiskais terors. Katrā klasē ir "kruto" grupiņa un izsmejamo grupiņa.

Man savā laikā palaimējās, jo mani neapsmēja. Kāpēc? Viņiem tas nebija izdevīgi. Es biju gudra mācībās, tāpēc visiem bija izdevīgi ar mani "draudzēties". Tas bija mans glābiņš, jo, ja es nebūtu gudra, slikti mācītos, tad būtu tajā apsmejamo grupiņā. :( Man nebija jaunākās modes drēbju, kā arī visādu citādu krutu pričendālu... viennozīmīgi nepiederēju pie "krutajiem".

mūsdienās ir mazāk, jo visi sēž smarfounos un portatīvajos. nemaz neredz vai atnāk kāds ko apsmiet. tagad varbūt apsmej elektroniski.

līdz 8. klasei varbūt apmsej klasēs, bet no citām klasēm apsmej līdz pat 12.

Man bija superīgi vidusskolas gadi , tur neviens nevienu neapcēla, visi bija draugi vai paziņas, drīzāk valdīja tāda Gossip Girl gaisotne - intrigas, peripētijas, pārīši, ballītes un klubi. Sākumskolu vispār īpaši neatceros, tad vēl visiem prātā mācības un draudzēšanās - meitenes ar meitenēm, puikas ar puikām. Pamatskolā gan bija kā bija reizēm, jo nācās dzirdēt aizskarošas piezīmes par lieko svaru, taču tie bija pāris cilvēki un tas nebija visu laiku kā konstants terors, tāpat draudzējos ar to, kas tolaik tika uzskatīts par klases foršāko galu, bija ciemošanās, ballītes, caurmērā viss bija kārtībā. Pašapziņa gan tika smagi iedragāta. Citus es neapcēlu, pārsvarā citi savā starpā arī bija draudzīgi, tikai puiši kā jau puiši - viens otru apcēla, bija ari viens puisis, tiešām atšķirīgs no pārējiem, tam tad arī tika visa darva.

Pamatskolā bija 2 meitenes, kuras apsmēja, ja kāds centās viņas aizstāvēt, tad tas tika apsmiets, drīzāk biju neitrāla, jo nevienu neapsmēju un īsti arī neaizstāvēju, protams, žēl man bija tās meitenes. Un vidusskolā bija viens puisis, bet viņu tā neizsmēja tik paķircināja.

indie, nu jā, mēģināja izlekt tās dažas princesītes, viņas ap sevi bariņus vāca, bet nejau visai klasei tas patika. es vispār biju puiciska un ne uz mutes kritusi, man ar bija draugi un tad aizstāvēju gan sevi, gan tos. Bija domstarpības, bet es to neuzskatu par apcelšanu :D
Laikam tagad jāpriecājas, ka man bija puslīdz sakarīga klase. Bet tā jau ir pagātne- kāda atšķirība. Tagad tās krutās vairs nav tik krutas un tie klusie nemaz tik klusi. :)

Sākumskolā un pamatskolā apsmēja tādus dažus bērnus, kuri nepazina higiēnu, kuri bija ar kleptomānijas nosliecēm, kuri dīvaini uzvedās, bija hiperemocionāli (piemēram, uz mazāko piebildi saboza spalvu un ar zobiem un nagiem spirinājās pretī, un bērniem tas jau tikai uzkurina azartu pateikt vēl ko).
Vidusskolā bijām tiešām forša klase, vienīgi šad tad drusku (bet ar drīzāk pozitīvu nokrāsu) iesmēja par tādu profesorpuisi, kuram bija ārprātīgi jocīgas asprātības, un viņš bieži vien sevi publiski nostādīja neērtās situācijās.

Biju tā sliktā meitene , apsmēju , un visi man sekoja , tagad to tiešam ļoti nožēloju.
Dzīvē viss nāk atpakaļ.

Pirmo reizi mīkstajam normāli atbild, nevis noliek vai apsmej.

skolaa ne ar vienu nerunaaju, - neapsmeeja.
Vienu puisi gan apceela,bet gan meiitenes, isti gan nezinu kapec. Tagad vinjam ir berns un sieva :)

līdz 10.klasei mācījos mazpilsētā un tieši mūsu klasē bija viens kretīns, no kura visi baidījās, jo viņš mēdza gan nežēlīgi apsmiet kādu, gan iesist vai atņemt mantas, nu visādi ir bijis. Mani viņš arī mēdza izsmiet, bet tomēr ne tik traki kā citus, kas nāca, piemēram, no nabadzīgas ģimenes vai kurš bija vājš, lai pastāvētu pretī. Vispār diezgan traki bija. :( 10.klasē sāku mācīties Rīgā un te nekad neviens otru neapsmēja, bija normāla skola un sakarīgi cilvēki.
Pati arī neesmu nevienu apsmējusi!

Vispār smaga tēma. Es diezgan slikti atceros savu bērnību, taču fakts paliek fakts, ka pirmajās klasītēs manā klasē ļoti apsmēja vienu jauku meiteni (manuprāt, tam vispār nebija iemesla, bet varbūt esmu aizmirsusi), un viņa ātri nomainīja skolu. Zinu, ka pati centos būt draudzīga pret viņu, un pēdējos gados pēc tik ilga laika par viņu ik pa laikam domāju, gribēju atrast, taču ne sociālajos portālos, ne citur netā par viņu nekā nav. Vismaz es ļoti ceru un vēlu, lai viņai klājas labi :)

Mana labākā draudzene nesen atklāja, ka mēs par draudzenēm kļuvām, jo esmu viņu aizstāvējusi no riebīgajiem klasesbiedriem. Es gan to vairs neatceros, bet ik pa laikam mani pārņem domas par to, kā es šobrīd, apzinātā vecumā darītu/daru - jā, es laikam joprojām meklēju pārējo nesaprastos ...

Parasti biju tā, kas aizstāvēja tos, kurus apsmēja, jo ja nu mani arī centās pāris reizes, tad redzēja, ka nekā tas neaizskar. Jutos pārāka par tiem apsmējējiem un parasti mācēju viņus nolikt pie vietas. Galu galā arī lietas, par kurām mani centās apsmiet mani pašu uzjautrināja - tas, ka nesmēķēju un nelietoju alkoholu tajos 13-15 gados (protams, arī agrāk un vēlāk nē, bet nu tobrīd tas bija citiem aktuāli), vai reiz viens klasesbiedrs man teica, ka es "pārāk gudri runāju". :) Citus iemeslus izdomāt nevarēja. Āak, laikam 3. klasē kāds centās pasmieties par brillēm, kuras tad vilku tikai lai saskatītu kaut ko uz tāfeles, bet pretestībā sāku tās vilkt biežāk. Protams, tas nebija vienīgais iemesls, jo jebkurā gadījumā jau vajadzēja sākt tās nēsāt ikdienā, bet tobrīd gribējās arī nedaudz provocēt, lai tik pamēģina pasmieties.

Kad mācījos vēl mazajās klasītēs, mēdzu savā draudzeņu bariņā kādu aprunāt, bet nekad publiski citus nepazemoju un neapsmēju. Pamatskolā gan nonācu apsmieto vidū. Apsmiešanas "vērti" varēja būt skolēni no trūcīgām ģimenēm, "pareizie", kas nesmēķēja un nelietoja alkoholu, arī apaļīgie, skolēni ar atšķirīgu ģērbšanās stilu, gudrie. Lai arī emocionāli tas nebija viegli, savs labums no tā visa ir gūts - iemācījos pastāvēt par sevi, un tagad es nevienam neļauju kāpt sev uz galvas. Vidusskolā gan nekas tāds nenotika, laikam visi bija gana saprātīgi. :) Protams, bija cilvēciņi, kas nekontaktējās ar klases un skolas biedriem, bet tā bija viņu izvēle, kamdēļ vien neviens viņus neizsmēja.

ši ir sāpīga tēma,jo es tiku apsmieta.es biju apaļiga un mani apsmēja ļoti.nekad es tiem cilvēkiem nepiedotu.dēļ viņiem es dzēru tievēšanas zāles un kompleksos biju un esmu vēl tagad

Greciai taisnība, šī ir smaga tēma. Pati esmu bijusi apsmieta no 4-9 klasei par to, ka esmu bijusi garāka par citiem, par to, ka esmu smējusies citādāk, par to, ka neesmu bijusi fiziski spēcīgāka par citiem. Ir bijuši brīži, ka dradzenes skolas laikā apsmēja mani, jo, redz, tas jau ir tikai forši pasmieties par kādu, bet ko 13/14 gadīgs saprot savā prātā.
Tā kā tā, vismaz vidusskolās gadi ir bijuši jauki :)