Sveikas meitenes.
Pat nezinu kā lai to izstāsta...
Šobrīd man ir nu tāda nejauka sajūta it kā būtu mazs briesmonītis. TAgad man ir brīvlaiks un visu šo laiku ko vien daru sēžu mājās un mājās. Izeju ārā, parušinos kaut ko pa dārzu, palīdzu ģimenei. Bet patiesībā jūtos nenormāli vientuļa! Visi mani draugi, ar kuriem kādreiz tusējos, ir vienkārši aizmirsuši. Pat tad kad es viņiem uzrakstu, parunājamies un viss, viņiem gluži vienalga par mani. Pieļauju tas ir tāpēc, ka reti kaut kur eju uz kādiem pasākumiem, man arī reti kad ir vēlme tusēties un kur vēl piedzerties. Bet tā sajūta ir tik briesmīga, ka man ir tikai draugs un ģimene, un nevienas draudzenes ar ko varētu parunāties!
Bet tas vēl nav viss. Izstāstīju šo draugam un viņš sāka purpināt, ka viņš tieši labāk gribētu būt vientulībā, jo redz viņš draugus satiekot katru dienu un pēc darba ir tik noguris, ko es varu čīkstēt, tas ir muļķīgi, un ja atradīšu draugus, tad es par viņu aizmirsīšu. Tik vienkārši egoistiski, gribējās no viņa saņemt padomu un atbalstu, bet pretī saņemu pārmetumus. Riebīgi palikās, uzreiz galvā visas tās domas, ka es viņam nemaz neesmu tik īpaša un svarīga, kā viņš apgalvo.
Meitenes, piedodiet, par šo mudžaino tekstu! Var jau būt, ka esmu čīkstule, bet esmu nogurusi no depresīvās sajūtas sevī.. Jāpiebilst, ka es tagad dzīvojos pa laukiem, jo pilsētā man ir pārāk vientuļi... Meklēju izeju, ko darīt.
670
