Pačekoju, kas tiek rakstīts par mantu krāšanu, vākšanu un nonācu pie secinājuma, ka tā ir pielīdzināma mānijai. Man arī reiz likās, ka iegādātos žurnālus reiz pārlasīšu, tāpēc tos vēl kādu laiku glabāju, bet tam taču neatliek laika un apkārt notiek viss kaut kas jauns. Pat ne vienmēr izdodas uzzināt jaunāko ziņās un pasaulē :) Studiju pieraksti man ir sakārtoti pa kursiem un priekšmetiem un reizēm šo to meklēju tajos, bet māsa gan nedēļu pēc studijām visu izlidina miskastē.
Bet ne tur ir tā lieta. Nezinu kā atrisināt to, ka mamma apaug ar mantu kaudzēm un neko no liekā nemet ārā. Pēdējais spiltais piemērs - mājās ir aptuveni 40 ziemas apavi un cenšos panākt, ka tie jāizrividē, jo tur veselu armiju varētu saģērtb un caur joku smejos, ka iepriekšējā dzīvē laikam mamma bijusi simtskājis :D Pirmajā brīdī seko dusmas, tad samierināšanās un es zinu, ka no esošā taps mazāk mantu, bet cik tas man prasa pacietības un nervu ja godīgi, man vieglāk būtu vnk nospļauties kā māsai, bet es negribu, lai vecumdienās mamma sāktu krāt visādus vēl trakāk stiepjot mantas no ielas, kā te i-netā lasīju, ka pat sapuvušus ābolus nemet ārā :)
Un es nezinu vai tiek novērtēts tas, ka esmu tāda meita, jo reizēm es daru visu iespējamo, lai mūsu māja un pagalms izskatītos kaut cik sakopts, bet vēl ir darbs, studijas, tagad vēl lieku auto tiesības, dārzā jāpļauj mauriņš, jo mammas vīrs arī līdzīgs un manuprāt jau visi paļaujās uz to, ka es te tāda pelnrušķīte un tad vēl reizēm pārmetu pati sev, ka man istabā ir bardaks un nav vēlēšanās sakārtot. Es neesmu pedante, es savas drēbes pat nekad negludinu, nemaz neiegādājos tādas drēbes, lai atvieglotu sev dzīvi :D Reizēm domāju, kas notiktu, ja manis te nebūtu, laikam tikai tad saprastu. Varbūt tāpēc man vēl nav ģimenes, jo daudz laika aiziet uz sakopšanu aiz pārējiem. Laikam problēma ir man, nevis visiem pārējiem ģimenes locekļiem :D
17
