es jutu - sāka aizkavēties vakaros - privāts bizness, vēl stundiņu divas jāpastrādā, vienmēr daudz darba, tad jau sestdienas, tad jau dienām - braucieni, komandējumi, tikšanās utt... gribējās ticēt, mīlēju ļoti, tāda panaiva biju

turklāt, kad uzradās - dāvanas - ziedi, šampis, rotaslietas, tas bija ne tā, iepriekš viņš tā nedarīja... un strīdi bezjēdzīgi, beziemesla - dari, ko gribi, viss slikti... tad viens viņa draugs izstāstīja, laikam žēl manis palika, es viņam patiku, visi zināja, tikai es nē... bija smagi, raudāju, raudāju, lūdzos, pati sev nepatiku, meklēju visādas vainas sevī... knapi kopā turējos, izkāmēju kā skelets, ieēst neko nevarēju, tikai pinkšķēt... pasūtīju viņu, aizgāja lepns, pēc mēnešiem četriem lūdzās atpakaļ... esam kopā joprojām, dzīvojam labi, piedevu, aizmirst līdz galam nevaru... bet vairs krāpis nav, tagad es justu nekļūdīgi...
tagad krāpju pati... ne aiz atriebības vnk patīk tas otrs, varbūt mīlu, negribu par to domāt, mēs abi precējušies, kādam tāpat beigās sāpēs, gan jau atkal man... pieķerta neesmu, kaut gan mīļākais jau gandrīz gadu... zinu, ka nepareizi, bet nespēju nedarīt, velk pie viņa...